ja es kādreiz gribētu izdarīt pašnāvību, es to gribētu izdarīt maksimāli episki. jā, klausījos šo dziesmu , konkrēti jau uz beigām, kur viņš dzied and it's fading, and it's fading un nez kāpēc iedomājos par pašnāvību (not that i'm planning on committing one, vismaz ne kamēr mani vecāki ir dzīvi un ir vēl citi cilvēki, kuriem mana nāve varētu sagādāt diskomfortu). lūk, man vienmēr ir bijusi tāda pārliecība, ka pašnāvību gadījumā jāizvēlas visvienkāršākais un efektīvākais paņēmiens. nu tur, piemēram, izšķaidīt sev smadzenes ar šaujamieroci vai tamlīdzīgi. ja nav šaujamieroča, var vienkārši pārgriezt sev rīkli un būt pagalam neilgu sekunžu laikā. nu lūk, bet klausoties šo dziesmu es izdomāju, ka ja es gribētu taisīt pašnāvību, es uzrāptos uz kādas ļoti, ļoti augstas mājas, no kuras ir skaists skats, iekārtotos tā, lai mirklī, kad es zaudēju samaņu, es no viņas jumta noveltos (nezinu precīzi, kā es to izdarītu, bet pohuj, svarīga ir ideja, nevis tās reālā pielietojuma iespējas), tad es, piemēram, varētu sadzerties visādas tabletes ar alkohōlu vai arī kaut kādas narkōtikas, kas iedarbojas ne uzreiz, lai man pietiktu laika vēl pārgriezt vēnas un ielikt rokas ūdens bļodās (jo vēnu griešana man liekas kā ļoti jautrs un brīnišķīgi neefektīvs pašnāvēšanās veids, bet tam piemīt kaut kāds patīkams šarms). tad nu es tur sēdētu uz mājas jumta malas, baudītu skatu un to, kā tas (cerams) pamazām miglojas, līdz es zaudēju samaņu un nokrītu no jumta un esmu mirusi. varētu vēl padungot pie sevis to frāzi, and I look down and see the whole world and it's fading, and it's fading.