still want to be a real boy girl



man šausmīgi gribas dusmoties, man gribas iet kaut kur kliegt, kaut ko sist, lash out, es īsti nevaru noformulēt par ko un kāpēc, bet šī milzīgā frustrācija un kaut kāda tāda stulba bezpalīdzība mani sanikno, es gribu izdarīt kaut ko labu, es negribu neko darīt, tās diemžēl ir nesavienojamas nostājas, lai kā arī man negribētos, lai būtu citādāk. man gribas kaut ko skaistu. man gribas nejust tukšumu. man gribas kaķi cilvēka augumā. man gribas būt labam cilvēkam, bet man šķiet, ka man nesanāk. man gribas vienai pašai aizbraukt uz kaut kādu ļoti tālu valsti, ierakt mobilo telefōnu zemē zem kāda milzīga, simtiem gadu veca koka un vienkārši iet pa kaut kādām aizaugušām pļavām un plunčāties dubļainās upēs, man gribas ēst skujas un nemazgāt matus dienām ilgi vai vispār nodzīt uz 2mm, man gribas negribēt cilvēkus, man ir apriebies, ka vienatnē ir labi, bet kaut kā trūkst. un visvairāk man derdzas, ka man šķiet, ka šo trūkumu var labot cilvēku sabiedrībā, bet tas tā īsti nenotiek, un tad man šķiet, ka ar tiem cilvēkiem vienkārši jāizdara kaut kas īpašs, ka tā varēs tikt tuvāk, tuvāk, tuvāk, bet es tur vairs netieku, tiešām tāda sajūta kā bez rokām, es nezinu, kā man trūkst un es nezinu, kur un kā to dabūt. bet, iespējams, vienatnē es esmu vistuvāk atbildei, iespējams, patiešām jāiet klosterī, jādzīvo mazā cellē, kur man nebūs pašai jādomā vispār ne par kādām praktiskas dabas lietām, piemēram, kā pie velna panākt, lai kāmis man beidzot uztaisa drēbju skapi, un nebūs nekāda iemesla iziet cilvēkos, nebūs nekāda riska nodarīt kaut ko nelabu, nebūs nekā lieka, es vienkārši būšu ar sevi.