tieši pusnaktī iesniedzu atskaiti, un pēkšņi nolēmu, ka ir piemērots brīdis izvākties no galda, jo iekšēji biju tā kā sev nosolījusies, ka to varētu pēc šī darba pabeigšanas. lai decembri kolēģe D. jau var iesākt komfortabli savā vietā. sakrāmēju visas savas lietas kastē, nepabeigtos papīru darbus (kurus principā varētu paveikt arī dresēts mērkaķis, vienkārši salikt papīrus pa mapēm - kas droši vien ir daļa no iemesla, kāpēc neesmu to izdarījusi, jo man ir grūti saņemties uz garlaicīgu huiņu, ja nav daudz resursu sevis piespiešanai), kas nebija tieši finanšu lietas, arī tur iekrāmēju, un pēkšņi sajutos tā, it kā es ietu prom uz neatgriešanos. tā, it kā es arī šim būtu pateikusi ok, viss, pietiek, čau. tad braucu mājās pa to slapjo sniegu un domāju - lūk, vai tiešām tu gribi izvēlēties šo. varbūt varētu pārstāt to sev nodarīt un beigt vienmēr slīcināties darbā, kad vajadzētu resursus veltīt sev un savām jūtām. varbūt varētu beigt sevi pātagot, kad vajadzētu dot sev tikai un vienīgi maigumu. skatījos, kā caur aprasojušām brillēm izplūst pilsētas krāsas, neraudāju un koncentrējos uz to, kā smagās snieglietus lāses sitas sejā un kā sāk salt slapjās lūpas. uz tilta beidzot pēc ilgāka laika atkal varēja dzirdēt to svelpjošā vēja skaņu, kas man patīk vislabāk - tādu kā nenosakāmas emocijas ūdensbūtņu dziedāšanu, kad nevar saprast, vai tas vairāk izklausās pēc sērām vai rotaļas.

visu atlikušo ceļu līdz mājām skaļi dziedāju un dumpinieciski braucu tieši cauri peļķēm, jo nav taču nekādas starpības. es braucu mājās, kur ir silti, es braucu atpakaļ pati pie sevis.