šīs random kirgīzu kāzas, kurās mēs esam ieaicinātas, ir visai satriecoši lieliskas, izņemot vienu nelielu trūkumu - daudz pusmūža vīriešu, kuri, jo vairāk iedzer, jo vairāk neaprobežojas ar blenšanu un uzmācīgu vēlmi mūs "apkalpot", piedāvājot saliet konjaku (nē, paldies; liet jau var, bet tas nenozīmē, ka man tas jādzer) un izraujot no rokām katru sulas paku vai ūdens pudeli, no kuras gribu sev ieliet padzerties, lai lietu manā vietā (2x mazāk, nekā es pati salietu), bet nu jau arī uz kaut kādu lēno valsi, nepamatoti pašapmierināti smaidot, cenšas grābt aiz rokas. bet man ir baltas eiropietes privilēģija, es varu dusmīgi uzšņākt un viņus atraidīt, un dejot pie viņu savdabīgās mūzikas, kas brīžiem ir tautiska, brīžiem ir krievu popsa, brīžiem - 80ies pop music - pati ar sevi un svešām, ārkārtīgi skaistām viešņām aplītī tā un tik, cik gribu. es esmu sajūsmā.

UPD: viens no tiem sadzērušamies politiķiem man uzdāvināja tējkannu, ko vinnēja konkursā, no kura es neko nesapratu (jo viss, protams, notiek kirgīzu valodā), tikai to, ka vienā brīdī viņš ļoti šķībi (jo tā dziesma kāzās jau bija dzirdēta) dziedāja