nācu tikko mājās no vecākiem, no vietējā 24/7 dzerstiņiestādījuma a.k.a. armēņu restorāna "vans" tikko bija iznācis kāds vīrietis un pie sevis nomurmināja kaut ko kā "tā vecene var iet dirst"
pēc kāda brīža, kad tieši gāju viņam garām, viņš nokliedzās ka

viss šitais var iet dirst! pareizi? ... pareizi, bļeģ!
tad viņš skaļi smējās, apmēram šitā HAHAHAHAHAHAHAHAHAAA!!! HaHAHAHaHĀ!

un es visu sapratu, jutos vienota ar viņu šīs pasaules frustrācijas atzīšanā, lai gan pati tā gluži šobrīd nejūtos, taču saprotu, ko viņš cenšas paust
(es viņam arī tā mazliet pār plecu pasmaidīju, lai gan varbūt tas vairāk bija man, nekā viņam, pie tam, varu gandrīz 100% apgalvot, ka tumsā viņš tāpat to nevarēja saskatīt)

bet tad viņš sāka izkliegt frāzes kā "Liverpūles karaļi!" and there i lost him

pirms tam televīzijā rādīja filmu my blueberry nights, ko mana mamma nez kāpēc ļoti gribēja skatīties, un es skatījos ar viņu
atceros mazliet, ka es to skatījos kinōteātrī savulaik kopā ar kādu, tikai diemžēl neatceros, ar ko; bet atceros, ka vjačītis kaut kad pēc tam kaut kādā sakarā teica, ka tā ir lieliska filma, un es viņam piekritu
tagad, savukārt, man tā kopumā likās diezgan stulba
tas ir, tas galvenais stāsts par kafejnīcas īpašnieku un to meiteni likās banāls pēc maksimuma un vienkārši smieklīgs
iespējams, es sāku kļūt bitter attiecībā uz tādiem pasaku mīlasstāstiem, man, piemēram, šobrīd tāda lieta kā broken heart liekas pilnīgs idiōtisms un visādi citādi muļķības
man gan arī diezgan ļoti sāp kakls, ej nu sazini, kas ko kā ietekmē, ja.


p.s. what are men* compared to rocks and mountains





* - assume this to mean "humankind", not "men" as opposed to "women"