man liekas, ka tā tendence, par ko ir rakstā, ir rezultāts tam, ka gdp tiek izmantots kā universāls indikators. jo counts what's counted un vienmēr var uzlabot vienīgi to, ko skaita. tā piemēram valstis cenšas palielināt gdp, korporācijas strive to maximize shareholder value, kas reāli vispār neko nenozīmē. tā ir viena lieta.

otra lieta ir tāda, ka tāds "social mobility" strādā tikai tad ja ir gradients. tāpat kā ķīmiskos procesos concentration gradient is the driving force, tā arī šeit wealth gradient. gan valsts ietvaros, gan pasaules ietvaros. tā piemēram, kamēr ir gradients starp western world un ķīnu, tikmēr ir labi, bet drīz kad tāda vairs nebūs, un tas nozīmē, ka uk ar saviem 50% graduates varēs likties kur grib, jo nebūs kas viņiem taisa rotaļlietas.

izglītības sistēmas atbilde uz šo? more flexibility. market oriented degrees jābūt pēc iespējas īsākiem un uzņēmējiem pēc iespējas vairāk jāsadarbojas ar univeristāti. un viņiem jābūt skills oriented (bet tā jau viņi arī pašreiz ir, vismaz uk). tad tas sanāk savā ziņā kā vocational training for the 21st century
tajā pašā laikā jābūt arī research oriented degrees, kas ir tas, kas pašlaik visur tiek saprasts ar universitāti. tādus izvēlētos mazāk cilvēku (ja jau cilvēki redz universitāti kā ceļu uz labāku darbu/naudu), bet viņi būtu vairāk commitoti tieši izglītības/izpētes jomai.

tādas ir manas pārdomas.