es šodien maximā (jā, maximā, nu un) nopirku pumpainas kedas, uz kurām skatījos ikreiz, ienākot veikalā, šķiet, vismaz mēnesi. un man tā kā gribas rīt iet un par divpadsmit eiro (nocenots no deviņpadsmit) nopirkt milzīgu fikusu, jo kamēr mani maziņie izaugs tik lieli, paies gadi. no vienas puses šķiet, ka tā būtu blēdīšanās un es esmu nepacietīgs ķēms, no otras puses, es zinu, ka man īstenībā ir jātrenē ļaušana sev GRIBĒT. nevis vienkārši klusībā pie sevis pagribēt un apspiest, un atteikties, bet GRIBĒT un ņemt. šī gan noteikti ir vienkāršākā no jomām, kurā ar to nodarboties, ha.

turklāt pie manis tam augam noteikti būtu labāk, nekā maximā. tas mazais fikusiņš, ko es arī nopirku maximā, ir kuplumā vismaz trīskāršojies. (kas gan nav sevišķi grūti, ja sākumā ir atlikušas tikai kādas pāris lapas.)