domāju par to stage sajūtu. par to, kāpēc prezentēt lietas, pat ja neko daudz nezini, lielākoties ir vieglāk, nekā veiksmīgi funkcionēt daž(ād)ās svarīgās sociālās situācijās. par to, kā runājot prezentāciju es esmu kā action man, kā mežonīgā tempā neaptverami apzināti un racionāli izdomāju, kurā brīdī jāpasmaida, kad kautrīgi, kad sajūsmināti, cik daudz jāstomās, lai liktos, ka doma ir tikko izdomāta, pavisam svaiga, improvizēta, ka nekas nav izkalkulēts iepriekš, ka this is me, pure me. labi, es neesmu tik lieliska kā action man. bet tāda veida izrādes sajūta ir tik patīkama un droša, es pilnīgi saprotu hitleru, kurš ar savām oratōra pieredzēm aizrāpās līdz diktatōram. ir zināmi noteikumi un ir zināms, lielākoties, kas radīs kādu reakciju skatītājos, un, pats galvenais, ir skaidri zināmi skatītāji. tādos brīžos es vienmēr zinu, kas mani vēro. bet ejot pa ielu, sēžot kafejnīcā vai bārā, vai runājoties ar kādu starp citiem, vai nerunājot ne ar vienu starp citiem, vienīgais, ko es zinu patiesi, zinu patiesi (šonakt būs pilns mēness), ir, ka sevi vēroju es. un tad tik daudz nezināmo faktōru apkārt. būtu salīdzinoši ļoti viegli izdomāt kādu konkrētu (līdz ar to - vienkārš(āk)u) lomu un to spēlēt. mūžīgā stage sajūta. i wish i knew more of the rules and of the right ways to break them. jo tad, kad kaut ko tēlo pietiekami labā līmenī, tas vienmēr izskatās labāk, nekā īstenība. un viss tik skaidrs, tik skaidrs.