kad šodien atnācu mājās, suns neskrēja pretī un neatsaucās,
uz mirkli ļoti sabijos, viņa jau ir tik veca

tad izrādījās, ka bija slēpusies/kaut ko darījusi tualetē vai in the study, skrēja pretī pa gaiteni un priecājās


pa dienu pēc bankas preses konferences prezentācijas plānošanas diskusijas caur lietu vedu riteni servisā, sanāca ilgi tur padzīvoties, jo sāka gāzt apmēram divreiz stiprāk nekā iepriekš
parunājos ar veikala galveno sievieti par to, ka puiši mūsdienās vairs nemākot paši sev salabot riteni, viņa to stāstīja un teica, ka tas ir briesmīgi, ka tagad cilvēki lepojoties ar to, ka neko nemāk, es teicu, ka es jau arī nemāku, viņa teica, ka manējais ritenis esot īpašs un to pats nemaz nevar, tad es teicu, ka cilvēks jau arī parastu riteni nevar iemācīties salabot, ja nekad nav redzējis, kā to labo, viņa teica, ka viņa jau nu gan visiem vienmēr pastāstot un parādot
vēl runājām par to, kā viņai nepatīk lietus, bet man patīk, tikai manam sunim bail, viņējam arī esot bail, sēžot vannā katrreiz, kad negaiss
viņas vīrs, riteņmeistars, kas tur strādā, ir tāds ļoti nerunīgs, sirms un ar mazliet indiānisku seju, bet tad, kad runā ar sievu, spīd kā saulīte
ar klientiem gan viņam runāt laikam nepatīk, atceros, pirmoreiz, kad mēs ar tēti tu atnācām, likās, ka viņš ir ļoti nelaipns un galīgi negrib, lai kāds tur nāktu - tagad es zinu, ka tā arī toreiz nebija patiesība, viņš vienkārši tā skatās uz cilvēkiem, kas tur nāk ar saviem riteņiem
viņiem ir vismaz viens dēls, kurš trenējas riteņbraukšanā un bija aizbraucis uz šosejas treniņu tieši tad, kad es tur pa lietu ierados
un šodien viņiem jau četrreiz salija uz balkōna izkārtā veļa, arī to man pastāstīja

pēc tam pa lietu tāda pati slapja aizbraucu pusdienās uz taku, jo man šausmīgi gribējās ēst jau pirms braucu saskrūvēt riteni, tur ēdu ļoti garšīgu pastu ar spinātiem un cukīni, kur iekšā bija arī kaltēti tomāti, rieksti un siers, un porcija bija sasodīti milzīga, tas bija lieliski, sēdēju, ēdu un vēroju kaut kādu meiteņu pulciņu, kuras fotogrāfēja viena otru, runāja par kaut kādu citu meiteni, kuras kleita maksājusi "štuka simts" un apsmēja vēl citu meiteni, vārdā megija, par to, ka viņa daudz saka "pizduļej". es takā nekad nemāku aizslēgt tualetes durvis, tas ir, nesaprotu, ir vai nav aizslēgtas, tāpēc vienmēr čurāju ar izmisīgu steigas sajūtu

jāatzīst, ka ir diezgan interesanti