es tiešām iesaku izlasīt gan līdz beigām, ir tā katartiski.

bet, jā, par "grūti mīlēt" - es daudz domāju par to, cik ļoti tā populārā bezvajadzību pozīcija (no kuras man arī pagāja tiiiiiiiiiik ilgs laiks sākt rāpties ārā! un kur arī tikai tagad saprotu, cik daudz vēl šai sakarā esmu mainījusies arī tieši pēdējo pāris gadu laikā, un tas arī, manuprāt, īstenībā ir bijis viens no stūrakmeņiem pēdējo partnerattiecību izjukšanā, tās manas personiskās pārmaiņas no "es esmu sākusi apzināties, ka man arī varētu būt kādas vajadzības" līdz "manas vajadzības ir svarīgas, es gribu, lai tās netiek ignorētas, un iebilstu, ja tā notiek") ir milzīgs šāviens kājā ne tikai sev pašam, bet visiem citiem arī, jo tas jau viss veido ekspektācijas. un te nav svarīgi, apzināti, neapzināti, viss vienalga, jo tam, kurš ir otrā pusē, diezgan viegli var rasties pieradums. un tad, kad esi pieradis, ka (šķietami) ir iespējams modelis, kurā viena vai otra iemesla dēļ nav īpaši jārēķinās ar kaut kādām otra vajadzībām, es ticu, ka var būt grūti normalizēt realitāti, pieņemt, ka tas ir absolūti normāli, ka vajadzības pastāv, ir atšķirīgas un ir jāņem vērā; ka tas pats par sevi ir nevis kaut kāds signāls, ka attiecības nav kvalitatīvas, ir "pārāk grūtas" vai arī, kā Tu minēji, ka tie ir kontroles mēģinājumi, bet vienkārši, emm, dabiska attiecību daļa.

protams, te jau atkal vajadzētu diskleimeri par to, ka nesaderība ir īsta lieta, visiem nav iespējams veidot attiecības ar visiem, un svarīgs ir līdzsvars, jo attiecības, kurās otra vajadzību apmierināšana ir mokoša, īsti nav ne veselīgas, ne labākais variants nevienam no iesaistītajiem.

un vēl man šķiet, ka ir ļoti traki, cik bieži (jo sevišķi publiskajā telpā un popkultūrā) figurē kaut kādas tādas nedaudz absurdas priekšstatu galējības, kur pastāv it kā tikai divi varianti, 1) attiecības kā nepieciešami kaut kāds bezpiepūles process, kurā mums maģiski saskan vai arī otram vienkārši nav nekādu tādu vajadzību, kuru apmierināšana varētu prasīt vērā ņemamas pūles, kurā mīlestība ir īsta, tikai tad, ja ir viegli, vai 2)attiecības kā kaut kāda upurēšanās un vienmēr piekāpšanās, īstas vai iedomātas pūles uzskatot par kaut kādu pietiekamu kvalitātes kritēriju pašu par sevi, kurā mīlestība ir īsta tikai tad, ja ir grūti. (turklāt šis diemžēl arī, rādās, gana bieži ir ar dzimtes griezumu, jo no sievietēm biežāk tiek sagaidīts 2), lai vīrieši varētu baudīt ērto ilūziju par 1). ne vienmēr, protams, dzimtes kombinācijas var būt visādas.)

protams, huiņa tas viss ir, partnerattiecības ir gan viegli, gan grūti, bet man šķiet, ka dažādas nesakarīgas iepriekšējās pieredzes + tie minētie neveselīgie naratīvi dažādās iterācijās par to, kāda tad ir mīlestība, mākoņu pilis vai ciešanas, bieži nošķiebj mūsu spējas izvērtēt, atrast, uzturēt līdzsvaru, un tas ir ļoti bēdīgi un bailīgi.