akkungs, man bija tik episks sapnis, ka pat par spīti tam, ka būtu bijis labi kursadarbu būt jau 100% pabeigušai, es vispirms gribu to pierakstīt un tad tikai turpināt pabeigšanu

sākās tas tā, kāda bērnu grupa nodarbojas ar telepātijas mācīšanos vai kaut ko tādu, viņiem ir gaišmataina skolotāja, ļoti jauka, tie bērni tur kaut ko dara, bet ne īpaši iespaidīgi, tur iespaido viens otra kkādu skatīšanās virzienu or sth. tad pēkšņi nāk ziņa, ka vairs nav laika, un viniem jāsūta savs cīnītājs pret kkādu tur lielo ļaunumu. ir viens tāds puisītis tur, kurš visu laiku uzvedas tā bravūrīgi un jūtas baigi kruts, lai gan neko īpaši episku, tāpat kā pārējie, nespēj paveikt. viņš nu tad arī pašpārliecināti piepūties skatās tai audzinātājai virsū, ka nu tik būs. es, savukārt, satraucos par to, kā gan tas tizlais pūslis spēs kādu pievarēt, viņš būs pagalam 5 sekundēs! ir jau arī tam, kas atnesis ziņu tā dīvaini, kā kaut kāds bērnelis var pievārēt ļaunumu, bet pareģojums paliek pareģojums. bet audzinātāja tā kā kaut ko vēl gaida, gaida, gaida.... un tad viens mazs puika, tāds visu laiku bijis pavisam klusiņš un, laikam, izrādās, ir arī audzinātājas dēls, pēkšņi kļūst ļoti bāls un aizmiedz acis, un ziņnesim saļimst ceļgali, un viņš nokrīt uz ceļiem - tas puika telepātiski ir saliecis viņa ceļgalus. puika atver acis, paskatās uz to uzpūtīgo pūsli, ievelk elpu un izpūš, un ar to izpūtienu telepātiski aizlidina iedomīgo pūsli pāri telpai. tad viņš vēlreiz aizmiedz acis, ievelk elpu un kliedz, un visas mantas viņam apkārt triecas pret sienām un saplīst, un man vairs nemaz nav bail, ka viņš varētu zaudēt
tur parādās vēl daži tēli, piemēram, iedomīgā pūšļa tēvs, kā arī tāda nojausma, ka mazajam puikam ir superspējas, jo viņa vecāki nav gluži cilvēki - izrādās, ka tas lielais ļaunums ir kaut kāda citplanētiešu spēka, kas bijis ieradies uz zemes un tad devies prom pārpalikums. izrādās,ka mazajam puikam ar superspējām ir arī maza māsiņa, lai gan pēc kaut kā var spriest, ka viņai it kā būtu jābūt vecākai par viņu. māsiņai superspēju it kā nav. audzinātāja/māte kaut kādā telpā sēž uz gultas apķērusi ceļgalus, un pie viņas ienāk mazā meitiņa un saka, mommy, what are you? what are you, you and daddy, i know you're different, what are you? sieviete purina galvu un izliekas, ka viss čikiniekā, bet man jau skaidrs, ka viņa, tātad, arī ir no tiem citplanētiešiem, kas savulaik bijuši ieradušies, pēdīgi viņa, vai nu no satraukuma vai padevusies meitai, sāk mirdzēt ar tādu jauku, balt/iezilganu gaismu, tad ātri nodziest, meitene atkārto savu what are you? jautājumu, un mamma, tāpat sēžot ar rokām ap ceļiem, izgaismo tikai savu kreiso roku no pleca līdz plaukstai, un meitiņa tur skatās, tur kkādi simboli "ietetovēti" (nu, tumšāki, thus, redzami)

te sapnis uz mirkli kļūst tāds, it kā es šo visu skatītos filmā, un mēs ar manu mammu kaut kādā kafijas veikalā esot un pērkot sev dzeramos spriežam par saturu, un es saku, ka vēlos, kaut tikai nebūtu acīmredzamais plot twists ka tā viņas meitiņa nav apveltīta ar superspējām tāpēc, ka, piemēram, tā sieviete salaidusi iepriekš ar Raienu (tā pūšļa tēti) un mamma saka, ka viņai arī liekas, ka tieši tāds būs nobeiguma pavērsiens

pēc tam sapnis kļūst episks, mēs ar manu brāli plānojam kaut kādu bēgšanu, visa ģimene esam ieslodzīti vecajā dzīvoklī, tur mūs tur kaut kāds baiss vīrietis, mamma mums ar brāli katram ir iedevusi karti un vēl kkādus svarīgus papīrus, kurus es paslēpju savā pirmo klasīšu zīmēšanas mapē, cerot, ka to tas vīrietis neizmeklēs

mums ir kaut kādi lid-aparāti, plāns ir tāds, ka viens no mums lido un ar īpaša plastmasas/metāla uzpariktes palīdzību nes arī otru, lai taupītu lidlietu degvielu un varētu tikt tālāk
bet tad sākas kaut kāda katastrofa un pa māju ir milzīgs vējš, man nez no kurienes ir ziņa, ka vajag slēpties tualetē, es cenšos tur sapulcināt visu savu ģimeni, bet tas nav viegli,viss pamazām applūst un mēs grasāmies peldēt uz kaut kāda jocīga plosta, kurš ir reizē arī kaut kāda lifta mehānisms un visu laiku šūpojas, tāpēc vajag stāvēt līdzsvarā, jo ūdenim pieskarties laikam ir ļoti bīstami arī
pēc kāda laika mēs piepeldam pie kaut kāda koka dēlīšu labirinta, pa kuru es vedu savu ģimeni, brīdinot no vietām, kur iztrūkst kāds dēlītis utt., labirinta beigas ir laikam nokļūt uz kaut kāda kuģa, bet, kad mēs uz tā esam nokļuvuši, sākas kaut kāda traka apšaude, mums ir jāslēpjas, manam tētim krūtīs iešauj bultas, es esmu tik dusmīga

mums kaut kā izdodas izglābties, un tad rāda tādu kā papildainu, kur, kamēr mēs ar to jocīgo plostu ceļojām, gendalfs, lai mūs izglābtu, lidinājās/ūdensslēpjoja aiz liela, zaļa burukuģa, lai mūs panāktu un izglābtu

kautkātā