man pēdējā laikā ir gadījušās vairākas interesantas pieredzes ar maziem bērniem.

šodien sēdēju uz kronvalda parka asian style mini paviljona malas, pret tā ārpusi atstutējusi velosipēdu, un mazs puisītis nāca un teica "čau", es viņam pretī - "čau", viņš skatās, skatās, tad it kā grasās iet prom, nāk atpakaļ - "čau", rāda uz mani (vai velo, nevar saprast) ar pirkstu un saka (kā izskatās, savam tētim) "bet tu paskaties, paskaties!", grasās iet prom, bet atkal atgriežas, rāda ar pirkstu, "čau", es viņam smaidīgi jautāju - "vai tev kaut kas te šķiet īpaši interesants?" ar domu, ka tad, ja grib, nez, pabakstīt velo vai paraustīt raibās harēmbikses, varam kaut ko sarunāt, bet viņš sakautrējās, nomurmināja "jā, interesants, paskaties!" un aizskrēja.

kaut kad šonedēļ stāvēju krustojumā ar velo, garām gāja sieviete ar divām mazām meitenītēm, no kurām viena ļoti izteiksmīgi skaitīja "es mīlu brīvību, es mīlu dejot, es mīlu dzīvi, es mīlu zobus (..)" (tālāk nedzirdēju).

pirms divām dienām braucu ar velo gar savu māju, bet tur otrā galā ir kaut kāds privātais bērnudārzs - skatos, bars mazmazītiņu bērniņu ar divām audzinātājām. nobremzējos, lēnītiņam ripoju viņu virzienā, smaidu un saku "sveiki". un, kad braucu garām, tāda sīksīks puisītis, nedomāju, ka vecāks par 3, ieskatās man acīs un saka - "visu labu, mīļumiņ!"