Es gribēju ierakstīt kaut ko par to, ka, ja nekas nemainīsies medijos, filmās, žurnālos, reklāmās, videospēles utt., ar tikai viena izmēra un relatīvi līdzīga izskata rādīšanu, tad tiem bērniem daudz nepalīdzēs šīs filmas skatīšanās, jo tāpat liksies, ka viss foršais un labais notiek tikai ar maziem (relatīvi īsiem un diezgan tieviem) un pieņemti 'skaistiem' cilvēkiem.
Bet tad es sapratu, ka pirmajā teikumā ieliktā doma tomēr paliek neatbildēta. Galvenokārt, feministisku iedvesmu dēļ, man nepatīka tas, kā mēdz sabojāties tas balanss no 'es pats jūtos labi par sevi un reizē spēju novērtēt skaistos apkārt' uz 'visi apkārt ir skaistāki par mani, bet es esmu tik neglīts + es gribu būt tādi kā skaistie'. Man liekas, ka feministēm ir sava daļa taisnības sakot, ka šo rada mediju kultūra un tas ir sagrozīts skatu punkts - mēs biežāk ikdienā redzam un novērtējam tos iedālos mediju tēlus, nevis reāli dažādos cilvēkus mums apkārt.