man šķiet, ka par manu personību daudz pasaka, ka
1) pat 31. decembrī es iemācījos kaut ko jaunu - sarullēt sushi tā, lai rīsi ir ārpusē
2) man bija mentāla to-do liste, ko es pat nosacīti izpildīju, bet tāpat jutos, ka neesmu paspējusi visu, ko vajadzēja.

tas diezgan labi raksturo gandrīz visu šo gadu, tas, ka visu laiku jāiemācās kaut kas jauns un tā sajūta, ka es ir kā visu daru, bet ne pietiekami daudz/labi. bet es arī apzinos, ka galvenā problēma tomēr ir nereālistiskas ekspektācijas/prasības. jo manā vakardienas darbu "sarakstā" bija sakopt māju, izmazgāt veļu, izdarīt mūzikas skolas lietas un uztaisīt svētku vakariņas. un no šīm lietām es visu arī darīju (plus vēl biju veikalā, ļoti saturīgi parunājos ar tēti un nedaudz padzīvojos ar brāli), vienīgi nepaspēju visas mūzikas skolas lietas un palika pāri vēl drusku kaut kāda neizmazgāta gultas veļa, jo, arī mazgājot tikai M. drēbes un dažus manus apģērba gabalus, bija jāmazgā trīs mašīnas (un tas, ko es varu darīt paralēli, ir drusku ierobežots, jo mums joprojām nav veļasmašīnas, tāpēc drēbes es nesu mazgāt pie brāļa) un es nevaru tik daudz aiznest turp/atpakaļ viena pati.

es 2018.gadā īstenībā esmu uzsākusi tik daudz jauna. nākamgad šai sakarā es gribētu turpināt mācīties atteikties un neuzņemties, un nenosodīt sevi par to, ka es neesmu kaut kāds darba robots (lai gan bieži vien šķiet, ka gandrīz jau esmu, ak vai).

2018.gadā es pirmo reizi dibināju biedrību (īstenībā veselas divas reizes!), pirmo reizi mērķtiecīgi un pati no savas gribas iestājos pret darba vietas lēmumu (aicināt uz diskusiju VR) un panācu, ka tas tiek mainīts, pirmo reizi noorganizēju starptautisku izstādi, pirmo reizi nejauši nenogalināju vairākus istabas augus gada laikā, pirmo reizi biju (un joprojām esmu, haha) atbildīga par naudas summām, kas mērāmas vairākos desmitos tūkstošu, pirmo reizi turpināju uzturēt draudzīgas attiecības un tikties ar kolēģiem no darba vietas, ko esmu atstājusi, pirmo reizi piedalījos dziesmu svētkos (gan ne gluži no brīvas gribas), pirmo reizi uzstājos "Laba Daba", pirmo reizi arī vispār biju brīvdabas mūzikas festivālā, pirmo reizi apzināti un no brīvas gribas atstāju kādu projektu nepabeigtu, pirmo reizi balsoju par partiju, kurai no sirds ticu, un pat zināmā mērogā iesaistījos priekšvēlēšanu aģitācijā, pirmo reizi piedalījos mājas iedzīvotāju kopsapulcē un pirmo reizi izcīnīju izmaiņas līgumā, pirmo reizi kā eksperts piedalījos publiskā diskusijā (konferences ir citādi un neskaitās), pirmo reizi iestājos mūzikas skolā un sāku mācīties mūzikas "formālo" pusi.

man īstenībā ir viss, ko varētu vēlēties - it kā diezgan normālas partnerattiecības, superīgi draugi, jēgpilns, pietiekami izaicinošs, bet tai pat laikā atbalstošs darbs, vēlme un iespēja radoši izpausties un sevi attīstīt. es tā pavisam nopietni sev personiski gribētu tikai labāku balansu starp darbu un pārējo un iemācīties ņemt laiku vienkārši sev (piemēram, lai varētu biežāk/regulārāk iet uz baseinu), lai nebūtu tik nogurusi, un mazāk sevi šaustīt par visu iespējamo. ticu, ka man tas kaut kad izdosies. protams, vēl ir visādas lietas, ko es vēlētos pasaulē, kas veicinātu taisnīgumu un līdztiesību, bet tā kā tas manā varā ir tikai ierobežoti, tad tas lai paliek vienkārši darba kategorijā.

būtībā mans secinājums par pagājušo gadu (kas arī bija viena no manām pēdējām apzinātajām domām, pirms šonakt iemigu), ir - man patīk šī dzīve, un es ļoti gribu turpināt to dzīvot. paldies visiem, kas par šo sajūtu ir līdzatbildīgi, esot man blakus un padarot dzīvi tik ļoti dzīvojamu.