biju šovakar uz cirka izrādi "vienkārši kosmoss". labs cirks vienmēr uz mani ļoti iedarbojas, jo tas, ko es tur parasti nolasu kā vienu no galvenajām tēmām, ir par cilvēka spēju robežu pētīšanu, staipīšanu, attīstīšanu. lai gan es nekad nebūšu akrobāts, un fiziski ķermeniskais nav mana izcilības joma (nenoliedzot, ka man tiešām ļoti patīk kustēties un būt ķermeniskai radībai, piedzīvot savu ķermeni; tā vienkārši nav joma, kurai es mērķtiecīgi atvēlēšu resursus vērā ņemamai izaugsmei/sasniegumiem), es esmu pamatīgi vērsta uz tādu jēgpilnu savas sulas izspiešanu, ievērojot kaut kādas drošības normas - es arī stiepju un stiepju tās savas spēju robežas atsevišķās jomās, un, domāju, vietām arī esmu diezgan izcila.

taču šajā cirkā man patika arī citas lietas. pirmkārt, tas, cik "tīrs" bija priekšnesums. nekā lieka, vienkārši cilvēki un viņu spējas. šķiet, vienīgais, kas nedaudz atkāpās no šī uzstādījuma, bija brīdis, kad izrādē parādījās kastes ar bumbiņām, taču tās, savukārt, ļāva izrādes spēlē iesaistīt arī skatītājus kuplā pulkā, tāpēc likās atbilstoši. šī spēle, savukārt, tad būtu tas "otrkārt", ko gribēju minēt. man likās lieliski, ka izrādei ir ne tikai labi pārdomāta režija un iekšējais naratīvs, bet tā arī bija ļoti rotaļīga, kā spēle, un daudzos brīžos atsauca atmiņā reālas bērnības spēles, kuras cirks paceļ pilnīgi citā, jaunā kvalitātē.

katrā ziņā - man likās forši, visu cieņu, ceru, ka Rīgas cirks turpinās piegādāt visādus tādus jaukumus. pagaidām gan nekas, ko esmu redzējusi, nepārtrumpo savulaik kaut kādas franču (?) trupas cirka izrādi "pēc lietus" (?), ko rādīja pirms gadiem teltī Andrejsalā (?) kaut kāda festivāla ietvaros, bet - man šķiet, tā bija pirmā reize, kad es redzēju īstu mūsdienīgu cirku, kas ir reāla izrāde, nevis pliks sports/dzīvnieku mocīšana, tāpēc tas noteikti sevišķi iespiedies atmiņā un radījis sevišķi spēcīgu iespaidu.