manā sapnī šonakt bija tāda burvīga lieta, es no kaut kurienes gāju mājās pa tādu lielu, zaļu pļavu, un tur uz zirgiem apkārt draiski jādelēja rita un kāmis, viņiem bija skaisti zirgi, viens tāds brūnīgs (ritai), otrs pavisam melns (kāmim), rokās viņiem bija kaut kādas rīkstītes, ar ko viņi viens otru bakstīja un ļoti smējās un ik pa laikam kaut ko izsaucās, un es bridu pār to lauku tieši pie viņiem
un tad man bija kaut kāda vīzija ne vīzija, kas apvienojās ar realitātē notiekošo, kad viņi apstājās, lai mani satiktu, un nostājās viens otram blakām, tas melnais zirgs tik ļoti izmisīgi un izjusti tiecās pie otrā zirga, un pēkšņi (te sākas vīzijīgā daļa) es redzēju kā tādus hologrammiskus tēlus uz tiem zirgiem viņu previous owners, kuri bija indiāņi, uz melnā zirga bija liels indiānis ar milzīgu galvurotu, bet uz brūnā - mazs, mazs indiāņu puika
un tas melnais zirgs pieglaudās brūnajam tik cieši, ka man pilnīgi sirsniņa iesāpējās, cik tur bija liela un izjusta tāda, nu, kā mīlestība, un tad pēkšņi tā mazā indiāņa zēna hologramma ar šokētu sejasizteiksmi atmuguriski krita nost no zirga un izgaisa, un pēkšņi melnais zirgs laikam saprata, ka cilvēki uz viņiem nav viņu iepriekšējie indiāņsaimnieki, un satrakojās, un iekoda kāmim pirkstā, bet tad pēc tam kāmis vairs nebija īsti kāmis, bet kkāds cits cilvēks, un viņš bija dusmīgs un viņam nepatika, ka tas zirgs ir tik agresīvs, un viņš gribēja to nošaut. es ļoti raudāju, un teicu, ka lai labāk uz laiku atdod man, es viņu salabošu, jo zinu, ko viņam vajag - zināju jau arī: vienkārši maigā veidā paskaidrot to, kas ir noticis, un ka viņu vecie saimnieki ir miruši, bet tas cilvēks atteicās

pēc tam es kopā ar daudziem draugiem nez kādēļ devos uz baznīcu
bija nakts, mēs tur atnācām, un mesija bija sajūsmā, ka mēs tagad iesim baznīcā. no baznīcas ārā iznāca vairāki tak laikam jau darbinieki, viena bija sieviete baltā uzsvārcī, kas prasīja "first tell me, is anyone hurt? anyone at all?"
tur ārā pie baznīcas varēja atstāt savas mantas, bet varēja arī ņemt līdzi iekšā baznīcā, un tad mēs tur iekšā visi vienā telpā sēdējām un cilvēki runāja par kaut kādu saksofõnistu no rēzeknes, kuram viņi gribēja piezvanīt, es tai pat laikā kko uztraucos par intervijām, kas man būtu jāveic, mesija savukārt spēlējās ar kaut kādu sveša cilvēka spēlīti, kas bija tāda kā plastmasas kastīte ar daudziem caurumiem, bet, lai turpinātu ar viņu spēlēties, tur bija jāmet iekšā nauda, bet tas cilvēks neļāva

un tagad man gribas iet atpakaļ gulēt, nevis uz skolu. jāatzīst, ka bēdīgi indiāņu zirgu stāsti ir daudz skaistāk un iespaidīgāk nekā lekcijas, pat ja tas ir tik brīnišķīgi, kā manas lekcijas - jo lekcijas nenotiek smaržīgā, zaļā pļavā