Atbildēja kāds vīrietis ar jūtamu ārzemju akcentu, un laikam nesaprata manu jautājumu par to, kam esmu piezvanījusi, taču, kamēr atkārtoju jautājumu angliski, klausule jau bija padota tālāk, un es runāju ar kādu latvieti, kura jautāja, ko es cenšos sazvanīt. Es arī ļoti godīgi teicu, ka man nav ne jausmas, kam zvanu, bet tieši tas ir tas interesantākais. Noskaidroju, ka mirklis sarunai viņai ir, un klāstīju vaļā. Biju sazvanījusi abus ceļā pēc ūdens, tieši mirklī, kad stāvēja sastrēgumā un varēja parunāties.

Izrādījās, ka kolēģes nopirktā grāmata ir bijusi personiska dāvanai šai sievietei no viņas vīra, kurš ir vācietis, uz kura numuru tad arī biju piezvanījusi! Viņa pastāstīja par to, kā savulaik šo grāmatu ar lielu aizrautību lasījusi "Ķoņu dzirnavās" visu nakti negaisa lampiņas gaismā, un kā tagad vietas trūkuma dēļ nākas atdot prom arī dažādas tiešām labas grāmatas. To, kad un kāpēc grāmatā atstāta norāde zvanīt, viņa diemžēl precīzi neatcerējās, taču parunājām par to, cik foršs ir Apdaiks, par labdarības veikaliņos pirkto lietotu mantu anonimitāti, kura šoreiz netiešā veidā tikusi (pozitīvi) pārkāpta, par to, cik jauki tomēr ir uzzināt, ka paša atdotās mantas tiešām nonākušas labās rokās, un par negaidītām sakritībām. Lūdza sveicināt kolēģi, kas grāmatu nopirka, un priecājās, ka piezvanīju, teica, ka esot bijis "gaismas stars" šai dienā, heh.

Es, protams, par visu šo notikumu esmu diezgan sajūsmā, lai gan tagad liekas, ka varēju taču viņu izprašņāt vēl vairāk :D