vakar pabeidzu Jeff Vandermeer triloģiju "Southern Reach" (tām daļām arī forši nosaukumi - "Annihilation", "Authority", "Acceptance"), un man mazliet gribas to ieteikt lasīt.

viens, protams, ir fakts, ka tur ir forša valoda, manuprāt, diezgan jēdzīgi tēli (piemēram, praktiski visu pirmo grāmatu mēs pavadām visai šerpas, antisociālas biolōģes ar spēcīgām pārliecībām galvā) un kaut kādā sajūtu līmenī ārkārtīgi ticama (lai arī bieži neomulīga), ļoti sevī ievelkoša noskaņa, jo sevišķi pirmajā grāmatā un otrās grāmatas ~vidusdaļā. bet laikam pat svarīgāks ir fakts, ka tur kaut kā visai gaumīgi ir iztirzātas (manuprāt) mūsu, cilvēku attiecības ar nesaprotamo un pārmaiņām sevī un vidē mums apkārt, forši parādās racionālajā prātā/sajūtās balstītas pieejas un sadursme starp tām (pat viena cilvēka ietvaros), un man liekas ļoti cienījami, ka autors lielākoties tā arī neko īpaši daudz nepaskaidro, tādējādi piespiežot arī lasītāju palikt tajā neērtajā neskaidrības zonā. kas reizēm mani grāmatās mēdz kaitināt, ja atstāj vienkārši haltūras iespaidu, bet šoreiz pārsteidzošā kārtā likās perfekti vietā. droši vien tāpēc, ka beigu beigās man likās - grāmata nav par to, "kas tad tur īstenībā notika", bet par to, kas notiek ar tiem varoņiem un kā viss tiek interpretēts un (ļoti nosacīti) izzināts. par cilvēka dabu, haha, un cilvēcības robežām. es neaizgāju no grāmatas ar aizkaitinājumu un neapmierinātību par to, ka mana ziņkārība nav apmierināta, jo ir jau tā, ka pastāv lietas, kuras, fundamentāli neizmainoties pašam, neiegūstot tādas pieredzes, kas nav savietojamas ar esošo priekšstatu par sevi/realitāti, nepārejot kaut kādā gluži citā, iespējams, pat neiedomājamā "apziņas līmenī", ar prātu vienkārši nav iespējams saprast, un šīs grāmatas liek to atcerēties un pieņemt.