patiesībā man gandrīz visu mīlas filmu beigas šķiet briesmīgas - ja mīlētājiem viss pajūk, man šķiet, ka tas nav godīgi pret viņiem, bet, ja mīlētājiem viss izdodas, par spīti milzu šķēršļiem etc, tad man šķiet, ka tas nav godīgi pret skatītājiem, jo dzīvē tādi brīnumi nekad nenotiek

bet tad es atceros ilzes stāstu par eižena putniņa mammu, kura padomju laikos bija mākslas vingrotāja un aizbrauca uz sacensībām francijā, kur iepazinās ar sportistu francūzi, kurā šausmīgi iemīlējās, un, protams, tas bija abpusēji, lielā, skaistā mīla. tad viņai bija jābrauc atpakaļ, viņi norunāja satikties, norunāja, ka viņš atbrauks, bet dzelzs priekškars un no tā izrietošā attieksme "ārzemes ir ļaunuma sakne, slēdzam robežas, liedzam kontaktus" visu izjauca.
un tad, kad viņa jau bija paspējusi apprecēt citu vīrieti, izaudzināt bērnus, un kad vīrs jau bija nomiris, vienā jaukā dienā kāds zvana un viņu meklē, un, izrādās, ka tas ir francūzis, kurš pēc četrdesmit gadiem viņu beidzot ir atradis
tad viņi apprecas un pārvācas dzīvot uz franciju, un dzīvo tur laimīgi vēl šobaltdien

tāpēc laikam jau tā naivā cerība, ka dzīvē arī mēdz būt kā filmās, kuru tik ļoti gribas apklusināt, jo visi taču zina, ka sapņošana pie laba gala nenoved, varbūt viņa nemaz nav tik dumja un arī visu mūsu romantiskajām filmām pēc visādiem plot twists vienā brīdī nāks brīnumains happy ending