vienā no maniem nesanajiem sapņiem es vēroju, kā pusaugu meitenei rādās kaut kādi cilvēki no tādas viduslaicīgas pagātnes, kuri runā ar viņu vāciski (viņa neko daudz nesaprata, un kāds (laikam es) viņai mēģināja skaidrot) un uzskata, ka viņa ir kaut kāda augsti stāvoša amatpersōna, kuras samaksātie nodokļi vēl augstākstāvošai persōnai ir nozagti
šī notikuma dēļ tikai rīkota sapulce, kurā laikam bija jālemj par viņas/viņa (jo pagātnes cilvēki uzskatīja viņu par vīrieti, some sort of a lord) likteni, mēs devāmies uz šo sapulci, bet mums bija plāns
sapulce notika kādā diskotēkā (mūsdienu pasaule) bet jau pa ceļam tā pagātne jaucās iekšā tagadnē, rādījās visādi cilvēki senlaicīgos tērpos, visspilgtāk atceros divas pilnīgi vienādas pavecas, melnā tērptas kundzes ar brillēm (jā, no viduslaikiem pamanījāmies pārlēkt uz kaut ko vairāk ~18.gs, vismaz pēc viņu tērptiem tā izskatījās) ar lielām, melnām cepurēm, kuras no mūsdienu pūļa biedējoši blenza uz meiteni, kas bija notikumu centrā

kamēr nonācām līdz ēkai, kurā bija jānotiek sapulce, viss jau bija pilnībā pārvērties pagātnē, pilsētas asfaltu nomainījuši zemesceļi, mājas no koka, viss kā tādā nelielā senlaiku pilsētelē
mēs pārliecinājāmies, ka sapulce ir sākusies, un kaut ko tai mājā aizdedzinājām
un pēc tam gājām prom, un nodrošinājāmies pret faktu,ka topošais ugunsgrēks varētu tikt nodzēsts, izgāžot visus pilsētas ūdens krājumus, kas bija tādā lielā bundulī (nu, kā jau tādu tuksnesisku vietu mazpilsētās kādreiz) tā, lai tas aiztek pretējā virzienā, lejup pa kalnu, prom no degošās ēkas
meitene to izdarīja tik skaisti un nonchalantly, vienkārši izraujot kaut kādu skrūvi stiprinājumā, un viss sagāzās
viņa to izrāva tik viegli, ka izskatījās, ka viņa to vienkārši paņem
un es zināju, ka tas bija viss perfekti iepriekš saplānots, bet nespēju nejust apbrīnu un sajūsmu par to mierīgo, bezrūpīgo pārliecību, ar kādu viņa vienkārši paņēma skrūvi, kas galu galā iznīcināja veselu pilsētu
un tā ka tas ūdens tecēja lejup pa kalnu, virzienā, uz kuru devāmies arī mēs, viss beidzās ar to, ka mēs skrējām pa mazpilsētas zemesceļu ieliņām, zinot, ka mums seko liels ūdens vilnis, un tas bija uzvaras mirklis