jaungadu nosvinējām, skatoties piekto elementu un šampja vietā simboliski izdzerot pa mazam šotiņam kaut kāda salda poļu liķiera ar lazdu riekstu garšu. mājās, mierīgi, ar pūkainu sedziņu, tāda sajūta, ka šis, ja ne kaķīša grūtības, bija viennozīmīgi labākais JG ilgā laikā.

es neesmu liels atskaišu mīļotājs, bet, padomājot par 2017., man drusku ir tāda sajūta, ka tas ir bijis gads, kurā es (ie)mācos sevi aizstāvēt. aizgāju no skolas, aizgāju no VIF, ieviesu skaidras darba/dzīves robežas, lielā(kā) mērā pārstāju staigāt ap citiem cilvēkiem kā pa olu čaumalām. pavisam palēnām, pamazām esmu sākusi censties akceptēt, ka man nav jāgrib draudzēties ar visiem cilvēkiem un darīt visas lietas, un ka tam nevajag nekādus milzīgus attaisnojošus iemeslus.

otra lieta, ko varu identificēt kā 2017. gada "jauninājumu" ir kaut kāda tāda pat brīžiem visai intensīva profesionāla pārliecinātība un iespējas. pavisam nejauši sanāca uzstāties vairākās konferencēs, piekrist kaut kādiem negaidītiem, neparastiem mini blakusdarbiņiem, un justies tā, ka es visas šīs iespējas esmu vismaz kādā mērā pelnījusi un/vai spējīga gana kvalitatīvi īstenot. šķiet, ka 2017. es arī (ie)mācījos ar sevi lepoties.

vēl man liekas, ka, lai gan tas nav 2017. jaunums, kaut kādu rindkopu būtu pelnījušas manas brīnišķīgās partnerattiecības, bet īsti nezinu, kas tieši būtu jāizceļ. arī tāpēc, ka man par šīm tēmām lielākoties īsti negribas un nesanāk runāt. tas vienkārši liekas tik dabiski - tāpat kā es maksimāli apzināti dzīvoju savu dzīvi, kura reizēm jūtas grūta, bet kopumā man ļoti patīk un es gribu to turpināt neskaitāmu iemeslu dēļ, tāpat es arī esmu šajās attiecībās. tas ir jēgpilni, atbalstoši, gan izaicinoši, gan iepriecinoši, un palīdz augt. un, lai vai cik iedomīgi tas neskanētu, es zinu, ka man labi sanāk. es esmu foršs partneris, un man pretī ir foršs partneris, un tā nu mēs abi te mierīgi foršojam, un es par to esmu pateicīga.

būtībā, tieši tāpat kā pēdējos (nu jau vairākus) gadus, nākamajā gadā es gribu vienkārši turpināt uzņemto kursu un papildināt esošo, lielisko dzīves pamata "karkasu" ar tādiem tālākiem uzlabojumiem, kādi būs pieejami un/vai šķitīs noderīgi. jo es esmu pilnīgi pārliecināta, ka dzīvoju arvien lielākā saskaņā ar sevi; ka man jau kādu ilgāku laiku ir patiešām fundamentāli kvalitatīvi, man piemēroti, atjaunināti (apzināti veidoti, vajadzības gadījumā abstrahējoties no ģimenes un pagātnes devuma) izejas punkti: vērtības, uzvedības modeļi, uz kuriem tiecos un lielā mērā jau īstenoju. par spīti visām grūtībām mans ceļš ir labs ceļš, un tas tiešām ir MANS ceļš, un es gribu turpināt to iet.

ja man būtu jāizvēlas viena lieta nākamajam gadam, ko gribu iemācīties, tad droši vien (šī brīža kontekstā) es gribētu, lai tā ir spēja aktīvāk atteikties pavadīt laiku ar tādām aktivitātēm vai cilvēkiem, kas man nesniedz neko jēgpilnu vai patīkamu, un nejusties par to vainīgai. pieņemt, ka manas prioritātes ir validas, ka es drīkstu tādas uzturēt, pat, ja tās nesaskan ar citu plāniem. bet patiesībā jau visās jomās vēl ir daudz, ko darīt, un mācīšanās/izaugsme nekad nav galā, bet tieši tas ir tas, kas padara dzīvi tik aizraujošu, vai ne? paldies terapijai, paldies M., paldies foršiem jauniem un veciem draugiem un paziņām, un paldies man pašai.