izlasīju interviju ar Kristu Burāni, un šis iekrita sirdī, jo likās, ka jūtu paralēles arī ar savu neseno "konfliktu" darbā, lai gan, protams, tas nav gluži tādā mērogā

"Pēc foruma es saņēmu daudz komplimentu par savu drosmi. Tas man likās biedējoši, tāpēc ka nav nepieciešama drosme, lai demokrātiskā valstī teiktu, ko domā, aizstāvētu savu viedokli un nepadotos klajam varas spiedienam, turklāt neargumentētam. Lai nepakļautos situācijai, kurā tev kāds var piezvanīt “no augšas”, izsaukt uz priekšnieka kabinetu un sodīt par tavām domām. Ja absolūti vienkārša runa un rīcība, kurā nepadodies, tiek uzskatīta par drosmīgu, tas liecina par ļoti lielu demokrātijas krīzi sabiedrībā kopumā. Tieši tādēļ, ka cilvēki neapzinās demokrātijas dotās iespējas un neizmanto tās savā labā. Tas noved pie padomiska rakstura varas hierarhijas pastāvēšanas normalizācijas un pie tā, ka ņirgāties par cilvēku arī ir normāli."