mana dzīve ir tiešām brīnišķīga.

pēdējo divu gadu laikā vienmēr, kad sāku šaubīties par sevi, atrodu dažādus apstiprinājumus tam, ka patiesībā jau ar mani lielā mērā viss ir OK (piemēram, uzduros gudru pētnieku grāmatām par psih* veselību, kurās kā labā prakse, kuru būtu vēlams pārņemt, aprakstītas lietas, ko es jau daru), turklāt visu laiku ievēroju vai iegūstu dažādas iespējas papildus maizesdarbam un hobijiem darīt lietas, kas mani interesē, piemēram, piedāvājumus mini-darbiem jomās, kas saistītas ar manu profesionālo/akadēmisko pieredzi.

aizvakar tieši pārskatīju savu CV, papildinot ar šādām tādām iekļaujamām lietām (vadītām nodarbībām, sīkām kursos iegūtām kvalifikācijām), un šodien pēkšņi saņemu piedāvājumu foršam darbiņam. ansamblim arī man piedāvāja jauku koncerta iespēju, tā ka visādas patīkamas lietas notiek dažādās frontēs. tai pat laikā, nekas nav obligāts vai tāds, ko īstenībā gribētos atteikt, bet kauns, un nekas nav tik apjomīgs vai intensīvs, lai es pēkšņi nejauši justos tā, ka riskēju palikt bez brīvā laika. varbūt pamazām tiešām apgūstu līdzsvaru.

es esmu ārkārtīgi, ārkārtīgi pateicīga.