šonakt sapnī kopā ar vēl kādu, kas sapnī bija konkrēta persõna, bet pamostoties vairs nesapratu, kas tad īsti, bēgu no kaut kāda kuģa, ar kuru mūs veda uz kaut kādu pāraudzināšanas iestādi vai ko līdzīgu. nez kāpēc man bija līdzi abi mani kaķi, tāpēc bēgšana bija mazliet apgrūtināta - nevarējām vienkārši ielekt no kuģa ūdenī un aizpeldēt līdz krastam (kurš nezkāpēc visu laiku bija ļoti tuvu, patiešām aizpeldamā distancē), jo es biju pārliecināta, ka magone taču nemācēs peldēt, un pat ja mācēs, kā tad lai tos kaķus peldot nepazaudē? risinājums radās, nozogot kādam no apsargiem krāsainu, tamborētu somu, un ieliekot tur kaķus. sargi arī bija ļoti savādi, it kā tiem bija jānodrošina mūsu palikšana uz kuģa un nogāde, kur pienākas, taču tai pat laikā tie bija pietiekami neieinteresēti, lai, piebraucot krastam tik tuvu, ka kuģis daļēji atduras kaut kādā grants uzbērumā, tie varētu visi reizē (nu, ok, vispār sapnī tā kā tiešā kontaktā ar mums figurēja tikai kādi trīs) ne aci nepamirkšķinot doties uz tualeti pačurat/virtuvi paēst/vēl kkādā savā gaitā, ļaujot mums bez problēmām ar kaķiem somā izlēkt no kuģa uz grants uzbēruma, un ieskriet kaut kādā mazā, pelēkā pilsētā, izskatījās kā briesmīgi nošņurkusi nomale tā vieta, kur nokļuvām, skrējām pa mazām ieliņām, pārrāpāmies pāri milzīgai sētai, iekļuvām kaut kādā pagalmā, ielīdām svešā mājā un teicām - lūdzu, mūs vajag paslēpt! likās, ka pa ceļam esmu pazaudējusi kanēli, gandrīz kritu panikā, bet tad viņš tur bija un šķita, ka nu viss ir lieliski, sēdējām un runājāmies ar mājas iedzīvotājiem, ik pa brīdim satraucos, vai kāds no maniem kaķiem neizskries no tās mājas ārā un izmisīgi saucu 'jūs tikai nelaidiet viņus pa durvīm!' bet tad pēkšņi bija jāslēpjas zem galda, jo mūs beidzot sāka meklēt

mājā ieradās sarumans un kaut ko teica, viņš laikam tomēr bija labais, un mēs bijām kaut kādi maģijasspējīgi cilvēki, un nedrīkstējām lietit maģiju, lai mūs neatrastu, tad sarumans mūs pamanīja un gribēja laikam izdarīt kaut ko labu, bet viņu novēroja tie, kas mūs sūtīja uz to pāraudzināšanas iestādi, rezultātā viņam kkāds maģisks spēks vilka prom zizli, un mēs izlēcām pa logu un skrējām,
kaķi padusē, aizelsums, prom pa mazām ieliņām, visur viss pamests, pelēks un apsūnojis, un pa ielām staigā cilvēki krāsainos uzvalkos, kas mūs meklē
tas bija ļoti satraucoši, jāatzīst, es visu laiku raizējos par saviem kaķīšiem.