nu, viss, atlūgums skolai ir uzrakstīts un iesniegts. paldies saldumi par morālo atbalstu telefoniski un french_mime par netiešu atbalstu - iedvesmu pašas nesenā drosmīgā lēmuma kontekstā.

drusciņ gribas raudāt, drusciņ gribas skriet un ņemt atpakaļ, bet es negribu ciest, un es zinu, ka pilnas slodzes darbs muzejā ar darbu skolā nav savienojams bez laika trūkuma un/vai mokām un ciešanām. jo tad ir tikai divi varianti - vai nu es tam atvēlu savu brīvo laiku, vai arī nevaru izdarīt tik kvalitatīvi, cik gribu, un abos gadījumos es justos slikti.

man riebjas, ka man joprojām ir sajūta, ka vajag par savu lēmumu kaut kā attaisnoties.