sapnī cīnījos ar mākslīgo intelektu, kas tika pārvadāts kosmosa kuģī, ar kuru lidoju kaut kur ar saviem kolēģiem (šeit domāju ne realitātes darba kolēģus, vienkārši kolēģus kosmonautus, hah). tas bija pārņēmis kāda konkrēta kolēģa ķermeni un ieperinājies kādā kuģa daļā, tam bija ieroči un no sākuma mēs sagatavojām slazdu telpu, kurā plānojām nočiept kaut kādu rīku, kas ļautu to mākslīgo intelektu neitralizēt: telpā uz apģērbu pakaramās stangas ar ritentiņiem sakarinājām kādas raķetes, kuras būtu paredzēts uzspert tam kolēģim, kad tas ielauztos, kamēr tas, kurš to rīku zog, karātos aiz rokām no griestu lūkas roktura, jo tā​ ierīce atradās nodalījumā griestos. taču es diemžēl kļūdījos un pēc slazda izlikšanas aizgāju uz nepareizo pusi - visas durvis bija tādas noplukušas lauku māju koka durvis ar metāla apkalumiem, un "aizslēdzamas" ar krampīšiem, durvju ķēdēm, mazajām ārdurvju bultām - es aizgāju uz to pusi, kur slēpās mākslīgais intelekts, un nejauši iegāju telpā, kur sēdēja bariņš nošņurkušu melnā tērptu apaļīgu pavecu cilvēku, kas ieraudzīja, ka man rokās ir adāmadatas, ko biju izmantojusi slazda likšanā, bet, par laimi, bija tik pārsteigti, ka es paspēju aizskriet atpakaļ uz mūsu telpām.

tad mēs vienojāmies, ka viņi, iespējams, no tām nemaz nebūs nopratuši, kas mums padomā, bet sabijāmies arī par to, ka tas mākslīgais intelekts kaut kur ir dabūjis vēl cilvēkus (jo mēs laikam bijām kosmosā). tad kāds no mūsu biedriem devās pārbaudīt, vai varēsim veikt plānu, paņemot līdzi atslēgu no mūsu pārtikas krājumu pieliekamā, un vairs neatgriezās. īsti neatceros kādu daļu no nākamā, zinu, ka mēģināju runāt pa kuģa skaļruni, kad bija aizgājusi prom mūsu kapteine, bet es nezināju, vai vispār spiežu pareizo pogu. mums sāka beigties gaiss, un es paģību vai aizmigu, lai attaptos, ka kolēģi blakus telpā ir izcepuši bezē kūku, visi logi ir vaļā (parasti plastikāta logi, tas "kuģis" laikam bija lidojoša lauku māja, haha), es prasu - no kurienes mums gaiss? viņi rāda pa logu ārā, tur pļavas, mežiņš, pa gabalu redzama tāda kā muiža, tur esot skābeklis un pārtika. pa logu ieraugu, ka apkārt slapstās un mūsu virzienā nāk tas kolēģis, kurš aizgāja un pazuda, viņam ir sarkans lietusmētelis, pārāk lielas bikses, koši zila cepure, viņš kaut ko nes. izskrienu ārā tieši, lai redzētu, ka viņš uz mūsu kuģa/mājas lieveņa noliek lielu iepakojumu kūpinātu vistas stilbiņu, un skrien prom, es skrienu pakaļ, jo gribu uzzināt, kas notika, tikmēr milzīgā ātrumā no visām pusēm sabrauc policija utml, un es zinu, ka viņš to gaļu noteikti ir nozadzis tai muižā, un tagad cenšas mūs iegāzt, padarīt par vainīgajiem. taču viņu ir pamanījuši arī kaut kādi policisti, kuri visi ir meksikāņi, mēs attopamies uzskrējuši tādā kā pakalnā, kas atduras pret smilšakmens klintīm kā Gaujas krastos, tie meksikāņi grib kolēģi nošaut, es negribu to pieļaut, ar mani ir vēl kāds biedrs, mums visiem ir šaujamieroči, es visu laiku stājos tā, lai būtu pa vidu starp meksikāņu policistu un kolēģi sarkanajā jakā, rēķinoties, ka uz mani nešaus, kāds sāk šaudīties, es krītu virsū kolēģim, pamostos.