šodien sapnī kopā ar grupu cilvēku taisījām kaut kādu diversiju burvju skolā, kur mēs mācījāmies, bijām nočiepuši kkādu uberawesome key, kas atver visas durvis, un kkādas uberawesome kurpes, kuras..es neatceros, ko darīja, bet droši vien bija diezgan svarīgas. no atmiņas pagaisis daudz, kas procesā notika, bet es atceros, ka mēs gribējām ielavīties kaut kādā pasniedzēju sapulcē or sth, bet gadījās tā, ka nokļuvām tur tieši pirms tā sākas, un tā bija kaut kāda īpaša, kur bija paredzēts tiesāt (?) daudzus cilvēkus, kā šķita, par gambling, un mūs vienkārši gandrīz ieskaitīja tajā grupā. tad es metos pie kaut kāda cilvēka, kas izskatījās kā atbildīgais, un teicu "no, no, we have nothing to do with gambling, we're student council representatives, we're from student council, no gambling!", kas bija salti meli, protams, jo mēs nebijām no nekādas padomes, bet tas cilvēks tā šķietami ne īpaši uztverīgi nomurmināja "student council, ok", un iegrūd mūs visus stāvēt kaut kādā rindā, uz mirkli es nobijos, ka mums nenoticēja un tūlīt sūtīs mūs tiesāt un misija būs pilnīgi un galīgi izgāzusies, bet tad tas pats cilvēks sāka mums dot katram divas rozes, lika izstiept rokas uz sāniem un turēt katrā rokā vienu puķi un tad iet tās pasniegt kaut kādiem cilvēkiem, kas sēdēja zālē kā kaut kādi galvenie pašā priekšā. no ārpuses izskatījās, ka tur sēž trīs, viens bija vaira vīķe freiberga, viens bija severuss snape, un viens kaut kāds nepazīstams, briļļains un sprgains. mani iegrūda zālē gandrīz pašu pirmo, un es tur tā clumsily tipināju pie tiem, nespēju noturēt puķes tā, lai virs manas plaukstas būtu abām vienādi garš kāts, šausmīgi sakaunējos, nonācu pie tā galda un pēkšņi attapos, ka man taču ir tikai divas puķes, bet tur ir tie trīs cilvēki, kā tad lai es izvēlos, kam dot? un sāku kaut ko mēģināt skaidrot tam sprogainajam cilvēkam, ka i've only got two hands, i am so sorry, bet tad izrādījās, ka vaira vīķe freiberga nemaz nesēž tur priekšā, ka tā ir bijusi optiska ilūzija un viņa ir patālāk aizmugurē. es atviegloti iedevu vienu puķi sprogainajam, un tad gribēju otru dot snape, bet viņš kaut kā tā jocīgi gulēja uz galda un nereaģēja. laikam bija miris, es tā arī nesapratu, jo, kad tas atklajās, sākās milzīga panika, visi kaut kur skrēja, un mēs ar tiem cilvēkiem bēgām prom no skolas ar automašīnu.
ar to mēs braucām kaut kādu lielu attālumu, man šķiet, tur bija vairāk notikumu, bet tas, ko es atceros vislabāk, bija tad, kad mēs nonācām kaut kādā kalna virsotnē, izkāpām ārā, un kāds teica, ka now we're almost there, un kāds cits teica, oh no, we still have to climb all of the Bucharest stairs, tas pirmais teica, well, how far can that be, we should be able to see the whole city from up there! un tad mēs pagājām tuvāk virsotnes malai, jo tā bija tāda platō-veidīga, un patiešām es ieraudzīju to pilsētu, un tas bija elpu aizraujošs skats, tai bija tādi dzelteni, ļoti biezi mūri, un daudz trepju augšā un lejā pa tiem, un iekšā visādas mājiņas, un tā bija milzīga! un es pilnīgi sapratu, ko tas cilvēks bija domājis ar to, ka nav tuvu, jo jārāpjas visas tāds kāpnes - pirmkārt, izskatījās, ka, lai tiktu pāri tiem mūriem, tur tiešām ir tāds kā kāpņu labirints, kur tu uzkāp vienā vietā uz mūra, tad paej kādu gabalu pa to, tad atkal jākāpj lejā, lai tiktu tālāk, etc, un tā ļoti daudz. plus, lai tiktu vispār līdz tiem mūriem, mums jātiek lejā no kalna, kas ior ļoti augsts un stāvs, un no kura lejup ved tādas pašas dzeltenas kāpnes, arī ļoti līkumotas un tādas, ka noteikti, būs ilgi jākāpj.
bija ārkārtīgi patīkami laikapstākļi, tāds vēss un pūta vējš, un es biju sajūsmā un teicu ritai, kas tur pēkšņi bija, ka mums būs uz šejieni jāatbrauc arī brīvdienās nākamgad (implying, ka šobrīd mums tur vēl misija un nekādas brīvdienas), jo te ir tik skaisti un nav karsts, un tad piemetināju, ka varam jau braukt mazliet agrāk, rudens brīvdienās, piemēram, tad varbūt varētu arī peldēties. viņa gan laikam ne īsti piekrita, ne iebilda.
tur kalna galā bija tāda neliela māja, kurā neviena nebija, un tad izrādījās, ka mēs te esam jau bijuši - es tur mēģināju kaut ko atrast, rakājoties pa atvilktnēm, bet bija ļoti tumšs, es saucu, could someone bring me a flashlight or a wand? bet neviens mani neņēma vērā, tāpēc es paņēmu skrūvgriezi, teicu lumos! un tam sāka spīdēt gals un bija uzreiz laba gaisma. es nezinu, ko es meklēju, bet es atradu vienā atvilktnē lapiņas, kuras es atpazinu kā sevis pašas aprakstītas un atstātas šeit iepriekšējās reizēs kā zīmītes tam, kurš bija par šo vietu atbildīgs, uz vienas bija arī kaut kāds dzejolis, atminos. tad es izdomāju, ka šoreiz jāuzzina šīs vietas darba laiki, lai tad, kad braucam beidzot brīvdienās, var uztrāpīt, kad kāds tur ir - un uz lapiņas sāku rakstīt zīmīti ar skaidrojumu visam un savu epastu. visi pēkšņi sāka kliegt kat ko kā - we gotta go, come on, let's go! un bija ārā, bet es pilnīgi mierīgi rakstīju to zīmīti, un satraucos, vai tas cilvēks varēs pareizi salasīt manu epasta adresi, kad viņš ienāca pa durvīm. tāds vecs un mazliet atgādināja manas sākumskolas dežurantu, un viņam bija kaut kādi iepriekumu maisiņi, un viņš runāja jocīgā valodā (kurai laikam vajadzēja būt rumāņu, ņemot vērā, ka tā pilsēta, uz kuru mēs devāmies, laikam tomēr bija bukareste). es mēģināju viņam visu ko skiadrot angliski, bet likās, ka viņš diez ko labi nesaprt, tāpēc pamēģināju, vai spēšu izskaidroties krieviski un dīvainā kārtā, lai arī lēnām un tā mazliet raustot valodu, mums izdevās sazināties, es viņam teicu, ka mēs te jau esam bijuši, bet tā kā nezinām darba laikus, vai viņš tos lūdzu nevarētu atsūtīt man uz epastu, lai nākamreiz varam atbraukt cilvēcīgākā laikā
un tad mēs atvadījāmies, viņš nebija dusmīgs, es izskrēju ārā, un mēs visi sasēdāmies kaut kādā jocīgā mašīnā un braucām pa tām kāpnēm lejā.