sajūta tāda, it kā būtu norijusi pārāk lielu akmeni, un tas ir iestrēdzis man krūtīs tieši virs tās vietas, kur savienojas ribas, tieši tur, kur nevar tikt klāt, un to nespēj izkustināt ne auksts ūdens, ne silta tēja.

ieēst arī nevar, un vispār, man gribas tikai raudāt un gulēt, nevis iet uz darbu, un gan jau, ka šis ir vienkārši psihosomatiski, bet šī apziņa man nepalīdz, drīzāk liek justies vēl sliktāk.

vakar, gatavojot ēdienu, apdedzināju pirkstu, šorīt - mēli.

(ja tas nebūtu bailīgi potenciāli-patiesi, pajokotu par to, kā, 'edz, saņemu/pati sev netieši piespēlēju food-related sodus par pārmērīgu self-indulgence, nu tur, našķu iegādes prioretizēšanu pār steigšanos, našķu patēriņu uzturā, ierašanos darbā ne agrāk par kolēģiem, citu darbu apsvēršanu)