es tagad lasu "The Last Days of New Paris", un nevaru saprast, kā es par to jūtos. bet koncepts, ka sirreālisma māksla (tostarp literatūra) pēc "atomsprādziena" sāk manifestēties kā dzīvas būtnes, ir burvīgs, tāpat kā tas, ka vienīgie, kas ar viņiem cenšas/spēj tikt galā, ir dzejnieki un mākslinieki. laikam jau ar visām china mieville grāmatām ir tā, ka iesākums ir mulsinošs, bet kaut kas vilina tālāk, un tad tās sevī ierauj tā, ka maz neliekas.