ikreiz satiekot darbā kolēģi, kura tehniski joprojām ir dekrētā, arvien vairāk ievēroju, ka viņa ir ļoti skaista. jau no paša sākuma viņa pārliecināja par savu kompetenci, atšķirībā no daža laba cita, bet tagad tā ir apaugusi ar visādām sīkām, cilvēciskām detaļām, kas man liek viņu vairāk, nekā vienkārši bezpersoniski cienīt. mēs, piemēram, saskrējāmies kāpņu telpā 'nāla "samanta" atvēršanā. tas mani patīkami pārsteidza, bet pēc tam padomāju, ka tam nemaz nebūtu vajadzējis mani pārsteigt.

man ir vēl viena kolēģe, kura no sākuma man ne tikai nepatika, bet arī likās potenciāli nekompetenta. pirmās pāris nedēļas vienmēr, kad viņa ieradās birojā (kas bija reti un uz īsu brīdi), viņa tikai kaut ko rušinājās pa vienu piekrāmēto telpu, skaļi smējās un runājās, un man tas nenormāli traucēja strādāt. bet tad beidzot pienāca arī tāds brīdis, kad viņa birojā tiešām vienkārši strādāja. tad biju liecinieks un daļēji dalībnieks pāris sarunām ar citiem cilvēkiem, kas ļāva man pakāpeniski pierast pie tā, kā viņa ar cilvēkiem komunicē, saprast to ļoti sarežģīto kontekstu, uzzināt, kas viņu interesē, un galu galā sākt justies kaut kā tā koleģiāli-draudzīgi. bet tagad mans viedoklis vispār ir pagriezies par 180 grādiem, kopš viņa bija darbā kopā ar savu meitu. jau pirmo reizi, kad viņa ieradās darbā ar meitu un kaķēnu (!), viņa nopelnīja čupiņu punktu manā scoreboard, bet tad man bija ātri jāiet prom, un tas bija tikai tāds miglains iespaids. vakar toties viņa savu bērnu atveda uz darbu pāris stundas pirms es devos prom. tas, kā viņa izturas pret savu bērnu un kā ar viņu runā, ir pilnīgi pietiekami, lai kļūtu par vienu no maniem mīļākajiem kolēģiem of all time. protams, tam nav sakara ar profesionālo darbību, bet viņa, no tā, ko redzēju un dzirdēju, ir brīnišķīga māte, un tas nozīmē ļoti daudz.

tā ka nav nemaz taisnība par to nemaināmo pirmo iespaidu.