pēcpusdienas kaķi-gultā-ir-tik-piemīlīgi-viņus-vajag-p
kādā brīdī tur figurēja arī datōrspēle, par kuru es biju sajūsmā, kurā galvenais varonis bija džastins bībers (nu, vismaz skata zziņā bija), bet ne par to bija sapnis
es dzīvoju kkādā weird facility ar vēl daudziem, daudziem jauniem cilvēkiem un bērniem, un tad kaut kādās pagraba telpās bija jāstāv ierindās
un daži bija bullies un darīja pāri, un tad es ar viņiem kāvos, kad viņi piesējās manam brālim, tur bija viens tāds ar negariem, sprogainiem matiem, un es atceros, kā situ viņam, bet tas nebija pietiekami stipri, and then i changed my tactics un plēsu viņam matus un kodu rokās, kad viņš sita un mēģināja restrainot mani
vispār tā facility atradās tādā kā dailes teātrī, tikai zemākajā daļā
un es šausmīgi gribēju ibēgt, jo tur bija briesmīgi
un tad es pēkšņi vienudien iedomājos, ka nekad neesmu mēģinājusi pa stāvvietu, tur taču cilvēki nāk pa taisno no āra ar savām mašīnām, un iet iekšā tajā pārējā facility daļā, kāpēc gan lai es pa turieni nevarētu izkļūt
un tad es skrēju pa kaut kādu kāpņu labirintu un izskrēju pa stikla durvīm stāvvietā, un es zināju, ka gotta act fast, jo viņi man dzīsies pakaļ
un ko es izdomāju darīt, kā labāko veidu, kā paslēpties - es iegāju atpakaļ tajā facility ēkā, tikai pa otru pusi, to, kas nepieder pašam tam iestādījumam
atceros, ka meklēju, kur varētu iejukt pūlī or sth, lai tad, ja nu iedomājas mani meklēt te, nepamana
un ļoti skaidri atceros vienu ainu, kurā es attopos pie tādas kā nelielas spēļuzāles or sth, tāda pustumša vieta, ar dzēltenām gaismiņām un biljarda galdu un kkādiem spēļu automātiem
un tur iekšā ir trīs biedējoša paskata nēģeri, visi šausmīgi lieli augumā, viens pat tāds (šābrīža, nevis in-dream vērtējums) diezgan izskatīgs, tas izskatīgais ir obviously līderis, no tiem diviem pārējiem vienam ir tāds liels beer-belly
un es tā kā jaušu, ka viņi ir kaut kāda banda, viņi ir tērpti melnās ādas jakās, tam beer-belly nēģerim no biksēm un jakas lien ārā krekla stūris, tam līderim kaklā kkāda spīdīga lieta, bet nevis tāds milzīgs blings, bet apmēram kā ķēdītē iekārts viens mazs dimants, kas ik pa brīdim uzmirguļo
neviena cita tur nav, un tā laikam ir kkāda kā nosacīti atsevišķa telpa, jo es zinu, ka nekur tuvumā vispār neviena nav
vēl tur pašā spēļuzāles galā ir bārs un, es nezinu, kāpēc, bet es nevis metos no šī vietas prom, ko kājas nes, pa kāpnēm uz nākamo potenciāli-paslēpties vietu, bet tā šausmīgi lēni un ar kaut kādu jocīgu pārliecību eju tieši pie tiem nēģeriem
viņi tur savietojušies tā ka viena eja starp spēļu automātiem sanāk arī pa vidu starp tiem, kreisajā pusē sanāk tas beer-belly, otrā - līderis un otrs
un es tādā lēnā, noteiktā solī eju pa to eju arvien tuvāk un tuvāk, es zinu, ka tagad viņi mani ir pamanījuši, viņi apklust, viņi visi skatās, un es tikai eju, un skatos uz to līderi, un man ir šausmīgi bail, bet kautkāpēc es zinu, ka i gotta do this, un ja viņi mani nositīs vai izvaros, tad tā vienkārši būs noticis, un nevienam jau arī nerūpēs, jo es esmu izbēdzis ieslodzītais
ir tāds baigais suspense un nedaudz pasaulespalēninājuma sajūta
nujā, un tad es vnk izeju viņiem cauri un nekas nenotiek
un es pieeju pie tās bāra letes un paņemu kkādu ēdienkarti, im man nav pilnīgi nekāda plāna, ko darīt tālāk, un es domāju, vai tagad viss ir kārtībā un mums ir iespējama mierīga līdzāspastāvēšana, un pēkšņi tajā spēļuzālē ienāk daudz cilvēku, un viena tāda blonda, garmataina sieviete ar ļoti uzkrāsotām ļoti lielām skropstām kaut ko runā ar kkādiem cilvēkiem par darbalaikiem un viņa atņem man to ēdienkarti un saka, tā jau nevar, tad ir jāstrādā, un apkārt ir visādasviņu darbinieces, smaidīgas sievietes ar visādām lielām, šizīgām platmalu cepurēm ar ziediem, mežģīnēm, visādiem rotājumiem un glītām kleitām, un viņa prasa man - nu, vai tu gribi te strādāt? un es saku, nu, pašlaik man darbiņa nav, jā, es, nu.. un tad viņa man prasa, kur es dzīvoju, uzreiz saprot, ka nekur nedzīvoju un nekā man nav, un saka, ok, strādāsi, es tad sarunāšu tev avansu, jo vajadzēs taču tevi sagatavot darbam, un es saprotu, ka ar to viņa domā, ka būs jāpērk visāda kosmētika, jo tās viņas skropstas.. tad viņa sāk kaut ko teikt, jā, piecdesmit santīmu dienā, lumene, lumene, lumene
tā es esmu ieguvusi darbu
tad es pamanu tur tādu cilvēk-veidīgu persōnu, kas ir kā kails manekens bez sejas, kas tur slapstās gar stūriem, bet neviens nepievērš viņam uzmanību, bet es pamanu, ka tā sieviete, kas mani pieņēma darbā, arī ir viņu pamanījusi, bet izliekas neredzam
tad ir vakars un ir jāiet gulēt, un es eju pa to ēku un izdomāju gulēt gaitenī
zem milzīga loga
tad man pēkšņi ir kaut kādi sabiedrotie, meitene un puisis, kuri uz maiņām stāv kkādā sardzē ne sardzē, un novēro, kā tie facility cilvēki meklē mani pa pilsētu, es tikmēr mierīgi strādāju tajā kafejnīcā un valkāju kkādus pilnīgi absurd tērpus, kas nezkāpēc nevienam netraucē, bet pasargā mani no atpazīšanas, ja nu facility cilvēki ienāktu iekšā
viens no tērpiem ir tāds melns paltraks un sejai priekšā milzīga, smaidīga sniegavīra maska. pa naktīm es guļu tai gaitenī zem loga. un tad, kad man jāpārvietojas no turienes uz darbu, lienu pa zemi tākā kara filmās, kā tāds tārpiņš. tad kādu dienu tur tieši tāpat rāpo tas kailais bezsejas manekens ar kkādu jocīgu drēbi uzvilktu, kkādu zilu tīklu, un neviens viņu it kā neredz, un tad es domāju, varbūt man arī jāignorē, un pārkāpju viņam pāri un eju uz darbu, bet tad nospriežu, pohuj, viņš taču arī ir cilvēks kaut kādā mērā un viņam arī noteikti ir jūtas, un eju atpakaļ, lai ar viņu8 "parunātu", kas izpaužas tā, ka es uzlieku roku viņam uz muguras, un tur notiek kaut kāda elektrības lieta, zilas dzirksteles
tad viņš sāk staigāt un pievienojas manam biedru pulkam, kurš nu sastāv no trīs
un tad ir tāds tākā narrative, ka "i got too attached and stepped too far, and one day kissed tommy and jenny (spriežu, ka tā acīmredzot sauca manus palīgus) on the forehead before saying goodbye, and it ended in their parents assuming me being a pedophile, and now they're not permitted to see me" un kkādas ainas, kur pieauguši cilvēki tur sagrābtus manus draugus, kas, izrādās, ir bijuši nevis pieaugušie vai jaunieši, kā man visu laiku likās, bet nu tādi ~7g bērni
neatceros, kā šis episkais stāsts par manu izglābšanos no the facility beidzās, droši vien es pa vidu pamodos un tāpēc sākās cits
kurā es dzīvoju kkādās kopmītnēs, un tur bija pazaudēta ārdurvju atslēga, tāpēc, lai tiktu ārā, bija jāiet caur kkādu pazemes tuneļu labirintu un jāiziet ārā caur peldu māju
un es atceros, kā es tajos tuneļos kaut ko slēpu un kā tur bija quite creepy
un tad beigās izrādījās, ka tur ir ļaunās rotaļlietas, kas gribēja tur mani ar noru iesprostot, kad mēs pa turieni gājām, un aiztaisīt kanalizācijas akas vāku, kas caur tuneļos esošas tualetes griestiem ved uz peldu māju
man izdevās laikus samanīt, ka kaut kas notiek - tb, es dzrdēju lūkasvāka bīdāmskaņas, un nācās, lai izglābtos, rāpties ārā pa pusaizbīdītu caurumu, rotaļlietas man uzbruka, tur bija vesela kaudze betmenu melnos zirgos, kas varēja lidot un dūra man ar kaut kādiem spears, bet, luckily, kā jau rotaļlietas, tie bija diezgan mazi, un no tiem varēja viegli atkauties
bet tās rotaļlietas bija tiešām, tiešām creepy
kādā brīdī tur figurēja arī datōrspēle, par kuru es biju sajūsmā, kurā galvenais varonis bija džastins bībers (nu, vismaz skata zziņā bija), bet ne par to bija sapnis
es dzīvoju kkādā weird facility ar vēl daudziem, daudziem jauniem cilvēkiem un bērniem, un tad kaut kādās pagraba telpās bija jāstāv ierindās
un daži bija bullies un darīja pāri, un tad es ar viņiem kāvos, kad viņi piesējās manam brālim, tur bija viens tāds ar negariem, sprogainiem matiem, un es atceros, kā situ viņam, bet tas nebija pietiekami stipri, and then i changed my tactics un plēsu viņam matus un kodu rokās, kad viņš sita un mēģināja restrainot mani
vispār tā facility atradās tādā kā dailes teātrī, tikai zemākajā daļā
un es šausmīgi gribēju ibēgt, jo tur bija briesmīgi
un tad es pēkšņi vienudien iedomājos, ka nekad neesmu mēģinājusi pa stāvvietu, tur taču cilvēki nāk pa taisno no āra ar savām mašīnām, un iet iekšā tajā pārējā facility daļā, kāpēc gan lai es pa turieni nevarētu izkļūt
un tad es skrēju pa kaut kādu kāpņu labirintu un izskrēju pa stikla durvīm stāvvietā, un es zināju, ka gotta act fast, jo viņi man dzīsies pakaļ
un ko es izdomāju darīt, kā labāko veidu, kā paslēpties - es iegāju atpakaļ tajā facility ēkā, tikai pa otru pusi, to, kas nepieder pašam tam iestādījumam
atceros, ka meklēju, kur varētu iejukt pūlī or sth, lai tad, ja nu iedomājas mani meklēt te, nepamana
un ļoti skaidri atceros vienu ainu, kurā es attopos pie tādas kā nelielas spēļuzāles or sth, tāda pustumša vieta, ar dzēltenām gaismiņām un biljarda galdu un kkādiem spēļu automātiem
un tur iekšā ir trīs biedējoša paskata nēģeri, visi šausmīgi lieli augumā, viens pat tāds (šābrīža, nevis in-dream vērtējums) diezgan izskatīgs, tas izskatīgais ir obviously līderis, no tiem diviem pārējiem vienam ir tāds liels beer-belly
un es tā kā jaušu, ka viņi ir kaut kāda banda, viņi ir tērpti melnās ādas jakās, tam beer-belly nēģerim no biksēm un jakas lien ārā krekla stūris, tam līderim kaklā kkāda spīdīga lieta, bet nevis tāds milzīgs blings, bet apmēram kā ķēdītē iekārts viens mazs dimants, kas ik pa brīdim uzmirguļo
neviena cita tur nav, un tā laikam ir kkāda kā nosacīti atsevišķa telpa, jo es zinu, ka nekur tuvumā vispār neviena nav
vēl tur pašā spēļuzāles galā ir bārs un, es nezinu, kāpēc, bet es nevis metos no šī vietas prom, ko kājas nes, pa kāpnēm uz nākamo potenciāli-paslēpties vietu, bet tā šausmīgi lēni un ar kaut kādu jocīgu pārliecību eju tieši pie tiem nēģeriem
viņi tur savietojušies tā ka viena eja starp spēļu automātiem sanāk arī pa vidu starp tiem, kreisajā pusē sanāk tas beer-belly, otrā - līderis un otrs
un es tādā lēnā, noteiktā solī eju pa to eju arvien tuvāk un tuvāk, es zinu, ka tagad viņi mani ir pamanījuši, viņi apklust, viņi visi skatās, un es tikai eju, un skatos uz to līderi, un man ir šausmīgi bail, bet kautkāpēc es zinu, ka i gotta do this, un ja viņi mani nositīs vai izvaros, tad tā vienkārši būs noticis, un nevienam jau arī nerūpēs, jo es esmu izbēdzis ieslodzītais
ir tāds baigais suspense un nedaudz pasaulespalēninājuma sajūta
nujā, un tad es vnk izeju viņiem cauri un nekas nenotiek
un es pieeju pie tās bāra letes un paņemu kkādu ēdienkarti, im man nav pilnīgi nekāda plāna, ko darīt tālāk, un es domāju, vai tagad viss ir kārtībā un mums ir iespējama mierīga līdzāspastāvēšana, un pēkšņi tajā spēļuzālē ienāk daudz cilvēku, un viena tāda blonda, garmataina sieviete ar ļoti uzkrāsotām ļoti lielām skropstām kaut ko runā ar kkādiem cilvēkiem par darbalaikiem un viņa atņem man to ēdienkarti un saka, tā jau nevar, tad ir jāstrādā, un apkārt ir visādasviņu darbinieces, smaidīgas sievietes ar visādām lielām, šizīgām platmalu cepurēm ar ziediem, mežģīnēm, visādiem rotājumiem un glītām kleitām, un viņa prasa man - nu, vai tu gribi te strādāt? un es saku, nu, pašlaik man darbiņa nav, jā, es, nu.. un tad viņa man prasa, kur es dzīvoju, uzreiz saprot, ka nekur nedzīvoju un nekā man nav, un saka, ok, strādāsi, es tad sarunāšu tev avansu, jo vajadzēs taču tevi sagatavot darbam, un es saprotu, ka ar to viņa domā, ka būs jāpērk visāda kosmētika, jo tās viņas skropstas.. tad viņa sāk kaut ko teikt, jā, piecdesmit santīmu dienā, lumene, lumene, lumene
tā es esmu ieguvusi darbu
tad es pamanu tur tādu cilvēk-veidīgu persōnu, kas ir kā kails manekens bez sejas, kas tur slapstās gar stūriem, bet neviens nepievērš viņam uzmanību, bet es pamanu, ka tā sieviete, kas mani pieņēma darbā, arī ir viņu pamanījusi, bet izliekas neredzam
tad ir vakars un ir jāiet gulēt, un es eju pa to ēku un izdomāju gulēt gaitenī
zem milzīga loga
tad man pēkšņi ir kaut kādi sabiedrotie, meitene un puisis, kuri uz maiņām stāv kkādā sardzē ne sardzē, un novēro, kā tie facility cilvēki meklē mani pa pilsētu, es tikmēr mierīgi strādāju tajā kafejnīcā un valkāju kkādus pilnīgi absurd tērpus, kas nezkāpēc nevienam netraucē, bet pasargā mani no atpazīšanas, ja nu facility cilvēki ienāktu iekšā
viens no tērpiem ir tāds melns paltraks un sejai priekšā milzīga, smaidīga sniegavīra maska. pa naktīm es guļu tai gaitenī zem loga. un tad, kad man jāpārvietojas no turienes uz darbu, lienu pa zemi tākā kara filmās, kā tāds tārpiņš. tad kādu dienu tur tieši tāpat rāpo tas kailais bezsejas manekens ar kkādu jocīgu drēbi uzvilktu, kkādu zilu tīklu, un neviens viņu it kā neredz, un tad es domāju, varbūt man arī jāignorē, un pārkāpju viņam pāri un eju uz darbu, bet tad nospriežu, pohuj, viņš taču arī ir cilvēks kaut kādā mērā un viņam arī noteikti ir jūtas, un eju atpakaļ, lai ar viņu8 "parunātu", kas izpaužas tā, ka es uzlieku roku viņam uz muguras, un tur notiek kaut kāda elektrības lieta, zilas dzirksteles
tad viņš sāk staigāt un pievienojas manam biedru pulkam, kurš nu sastāv no trīs
un tad ir tāds tākā narrative, ka "i got too attached and stepped too far, and one day kissed tommy and jenny (spriežu, ka tā acīmredzot sauca manus palīgus) on the forehead before saying goodbye, and it ended in their parents assuming me being a pedophile, and now they're not permitted to see me" un kkādas ainas, kur pieauguši cilvēki tur sagrābtus manus draugus, kas, izrādās, ir bijuši nevis pieaugušie vai jaunieši, kā man visu laiku likās, bet nu tādi ~7g bērni
neatceros, kā šis episkais stāsts par manu izglābšanos no the facility beidzās, droši vien es pa vidu pamodos un tāpēc sākās cits
kurā es dzīvoju kkādās kopmītnēs, un tur bija pazaudēta ārdurvju atslēga, tāpēc, lai tiktu ārā, bija jāiet caur kkādu pazemes tuneļu labirintu un jāiziet ārā caur peldu māju
un es atceros, kā es tajos tuneļos kaut ko slēpu un kā tur bija quite creepy
un tad beigās izrādījās, ka tur ir ļaunās rotaļlietas, kas gribēja tur mani ar noru iesprostot, kad mēs pa turieni gājām, un aiztaisīt kanalizācijas akas vāku, kas caur tuneļos esošas tualetes griestiem ved uz peldu māju
man izdevās laikus samanīt, ka kaut kas notiek - tb, es dzrdēju lūkasvāka bīdāmskaņas, un nācās, lai izglābtos, rāpties ārā pa pusaizbīdītu caurumu, rotaļlietas man uzbruka, tur bija vesela kaudze betmenu melnos zirgos, kas varēja lidot un dūra man ar kaut kādiem spears, bet, luckily, kā jau rotaļlietas, tie bija diezgan mazi, un no tiem varēja viegli atkauties
bet tās rotaļlietas bija tiešām, tiešām creepy
nošķaudīties