ā, un vēl kaut kur pa miegam bija situācija, kur mana māte mani kārtējo reizi par kaut ko lamāja, un zvanīja kaut kādam sen izbijušam dziedāšanas biedram un prasīja, kā tad es viņam varot palīdzēt ar kāzām, un es viņai spiedu ar roku ciet muti un teicu, ka es ar to cilvēku vispār nesazinos, kāpēc vajag viņhu šitā čakarēt
un tad mēs kkur gājām un tas, ko viņa man tur teica, vislaik tapa arvien vairāk eskalēts
un tad bija mirklis virtuvē, kur es viņai prasīju - tu vispār saproti, ko tu šobrīd saki?
un viņa teica, nē, patiesībā nesaprotu, es esmu ļoti nogurusi
un tad es teicu, manuprāt, vienu no lieliskākajām padoma rindiņām i've ever been able to conjure - nu tad varbūt nevajag vispār runāt, kamēr sapratīsi


un tad piemetināju, ka tu nesaproti un tāpēc viss piemirsīsies, bet mani tas viss patiešām sāpina un sāpinās arī rīt, kad tu būsi par to jau aizmirsusi