es gan šim līdz galam par visiem 100% nepiekritīšu, jo principā visu savu apzināto mūžu esmu dzīvojusi teju konstantā diskomfortā, samierinoties ar to, ka neesmu apmierināta un laimīga. un tagad jūtos kopumā daudz komfortablāk, bet arī noteikti esmu "labāka" sevis versija, ja gribam lietot šādas kategorijas, un esmu laimīga (kas neizslēdz nonākšanu nekomfortablās situācijās, grūtus brīžus, skumjas utt).

domāju, ka atslēga ir tieši tajā, par kāda veida diskomfortu ir runa, no kā tas rodas, un vai tiešām kalpo par dzinuli rīkoties pozitīvi. pašai man tagad kaut patīk izmantot nošķīrumu starp sāpēm un ciešanām, kur ciešanas ir kaut kas tāds, kam būtu jāsignalizē, ka kaut kas ir jāmaina, kamēr sāpes, savukārt, ir kā indikators tam, ka kaut kas mainās. ļoti bieži, baidoties un bēgot no sāpēm, iedzīvojamies ciešanās, lai gan principā vidrīzāk vajadzētu rīkoties otrādi, censties novērst ciešanas, nevairoties procesā piedzīvot un pārdzīvot sāpes.