šonakt sapnī kopā ar vairākiem cilvēkiem, kas laikam bija mani draugi (bet neatgādināja nevienu no īstenības), izlasot no kaut kur atrastas grāmatas īpašu burvestību, nonācām ēnu pasaulē, viss bija tādas kā naftas vai darvas klāts un pustumšs, kā apmācies, un šai pasaulē mūs sagaidīja mūsu pašu ļaunie dubultnieki, kas vēlējās mums nodarīt pāri un neļaut atgriezties realitātē. realitātē atgriezties varēja, iesēžoties tualetes podā, un noskalojot sevi lejā kanalizācijā. pa to bija jāplūst salīdzinoši ilgu laiku, apkārt spīdēja zilgana gaisma un pretī triecās burbuļi, un skanēja klusināta zvaniņu mūzika. taču ļaunie dubultnieki mēģināja mūs atturēt no aizskalošanās, tāpēc mēs viņus iegrūdām tumšā lifta šahtā, kur tie gāja bojā, un varējām laimīgi sākt atgriezties. taču mums bija jādodas atpakaļ uz ēnu valstību, jo no tās nebija veiksmīgi varējusi izkļūt pēdējā no mūsu grupas meitenēm. šoreiz mūs tur sagaidīja politiķi - uzreiz nospriedām, ka, tātad, mūsu grāmata nav vienīgā ieeja ēnu pasaulē, un viņi arī ir tajā nonākuši, tikai citā vietā, un tādējādi radījuši savus ļaunos dubultniekus. ļoti spilgti atceros, ka tur konkrēti bija izspūrusi ināra mūrniece laškrāsas kostīmiņā, kas nikni skrēja mums pretī. es biju vistalāk iegājusi ēnu pasaules telpās, un mani biedri tikmēr jau bija pazudušo meiteni atraduši un gandrīz nonākuši tualetes podā. es izlēmu aizturēt naidīgos politiķus, tādējādi dodot saviem draugiem laiku atgriezties realitātē, bet, iespējams, upurējot sevi. turējos pretī politiķu gūzmai, un ar acs kaktiņu redzēju, kā tualetes podā tiek noskalota meitene, tad pa vienam abi pārējie glābšanas misijā ar mani nākušie biedri aizskalojas apkārt uz īsto pasauli. beigās tomēr izrāvos, iesēdos podā, nospiedu pogu, un caur ūdens šļakatām noskatījos uz to, kā ļaunie politiķi skrien un cenšas mani noķert, un tad jau redzēju vairs tikai zilo gaismu, burbuļus, drīz pamodos.