ir ļoti grūti sadzīvot ar visām tām konfliktējošajām sajūtām par sevi un dažādajiem dzīves aspektiem.

mūžīgās pretrunas, aurojošie iepriekšējo uzvedības modeļu monstri, bažas, vai tad, ja neesmu pārstrādājusies, neesmu gadījumā slinka, vai tad, ja lepojos, neesmu iedomīga, vai tad, ja iebilstu, neesmu neadekvāta, uz riņķi, uz riņķi vien.

un tomēr. katrus pāris mēnešus saprotu, ka, lai gan ir radušās jaunas grūtības, ar citām, savukārt, ir kļuvis tikt vieglāk galā. tas visu laiku notiek paralēli, kļūst vieglāk un kļūst grūtāk, bet kopumā dzīve palēnām, bet noteikti iet uz augšu. un es domāju, ka tas primāri ir tieši tāpēc, ka esmu pieņēmusi šo patiesību, ka dzīve vienmēr būs work in progress, es arvien mazāk jūtu izmisumu par to, ka viss nav droši, perfekti, priecīgi, es apzināti un konsekventi strādāju pie līdzsvara meklēšanas. pieņemt, ka grūtības ir un būs, un tomēr saglabāt spēju tās risināt. brīžiem es joprojām sajūtos pilnīgi apmaldījusies un pārbijusies, brīžiem man liekas, ka viss ir pārāk grūti un kā gan es vispār tam varētu tikt pāri, bet tad es atceros visu to, kam jau esmu tikusi pāri, visu to, kam tik daudzi mēs esam tikuši pāri. un gaidu pirmo dzirkstelīti, kas atkal manī iegailēsies, lai varētu to no jauna uzpūst, lai kurtos liesmiņa.

pirmdien biju iekš nabaklab uz diskusiju par mūziku, kultūru un depresiju. un, lai gan es teiktu, ka kopumā tā nebija pārāk kvalitatīva, tur bija vairākas lietas, kas mani uzrunāja un aizķērās, par spīti tam, ka tās teica vai atbalsoja aina poiša. pirmkārt, tas bija par to, kā depresīvi stāvokļi pārvēršas depresijā, ja tos laicīgi neatpazīst un nerisina, tā teikt, "ielaižot" problēmu. protams, nevar runāt par universālu principu, situācijas ir dažnedažādas, bet tomēr, ir skaidrs, ka savu rīcībspēju mēs lielākoties nepazaudējam tā vienā mirklī, tā ir tāda pakāpeniska padošanās. un otra lieta, ko viņa minēja, par ko es nekādi nevaru pārstāt domāt, bija, ka katram no mums ir atšķirīgs "dzīvības spēka" apjoms. es nezinu, vai es tam piekrītu - bet, ja tā būtu, arī tam ir savas implikācijas. protams, to varētu interpretēt tā, ka cilvēki, kuriem tā ir mazāk, var aizbildināties ar šo faktu, "bet protams, ka es netieku galā, man ir mazāk dzīvības spēka, nekā viņai, viņam, tev, jums", taču es to drīzāk uztveru kā kaut ko līdzīgu, nez, auguma garumam. ja es zinu, ka esmu īsa, tas nenozīmē, ka man jāpieņem, ka nekad netikšu klāt visām mantām plauktos, tas nozīmē, ka man ir jāiegādājas soliņš vai jālūdz kādam lietas no augšējiem plauktiem man padot, vai arī, vismaz savā dzīves telpā, jāliek plaukti tik augstu, lai varu aizsniegt.

un tomēr ir skaidrs, ka reizēm šis viss ir grūtāk, ir skaidrs, ka dažiem izdodas šķietami vieglāk, man šķiet, tā varētu būt psih* zinātņu viena no svarīgākajām lietām, ko saprast - kas to nosaka. kā mēs varam būvēt tādu pasauli, institūcijas, attiecības, lai visiem būtu pēc iespējas pieejams vajadzīgais atbalsts, lai mēs visi varētu justies pietiekami spēcīgi, lai mēs visi varētu sajust un īstenot savu rīcībspēju.