šonakt man bija tāds sapnis, kurā es biju pie ritas ventspilī, un man ļoti vajadzēja braukt mājās, un tāpēc bija jālido ar lidmašīnu kopā ar brāli. mēs tur iesēdāmies, tā lidmašīna bija tāda maza un vaļēja sānos, un bija vesels pavadītāju pulks, tad kkāds komandieris teica - lidmašīnas pacelšanos ievadīs militārais atšejs! es skatījos, kurš tas ir un kur viņš tur iet, un pēkšņi tā lidmašīna mežonīgā tempā ar tādu kā palēcienu pacēlās gaisā, bez brīdinājuma, bez nekā, un es vienkārši no viņas izkritu un nokritu zemē, un lidmašīna aizlidoja. es kliedzu, lai viņi lido atpakaļ, jo man arī ir jātiek mājās, bet tas komandieris teica, ka tā nevar un lai es samierinos. es biju šausmīgi nikna un bēdīga, un teicu, ka tas ir absurds, ka nedrīkst tā bez brīdinājuma lidmašīna pacelties, un ko tad, ja es būtu tai mirklī pieķērusies pie sava brāļa, kuram bija daudz mantu, mēs būtu krituši ārā un sapinušies tajās mantās un karātos no lidmašīnas sāna, kamēr tā lidotu, vai tas ir normāli? bet nu tam komandierim šādi drošības apsvērumi nerūpēja, un tāpēc es devos meklēt citu transportu, kura laikam nebija, bet beigās atradās, es ar kaut kādu daudzu jaunu vīriešu kompāniju biju kaut kādā vilcienam līdzīgā lietā (tb, ka iekšā ir kkāda telpa ar krēsliem un arī tāda bez, kurā var iziet, līdzīgi kā tā piedurvju telpa vilcienā, tāpēc pieņemu, ka tas bija kas vilcienveidīgs) un es gribēju, lai tas sāk braukt, un šitāpēc sastrīdējos ar kkādu vienu no tiem puišiem, un atceros, kā es kliedzu - "for fuck's sake, i just FELL out of a plane, has that ever happened to you? YOU JUST DON'T KNOW HOW THIS FEELS!!" un tad viņš laikam man teica, lai pastāstu, un es pastāstīju un tad izrādījās, ka tajā jauno vīriešu grupā ir arī tas militārais atašejs, kurš nebija devis nekādu brīdinājumu par pacelšanos - viņš bija tajā ārtelpā, un es gāju viņu lamāt, ka viņa dēļ es tagad netieku mājās tik ātri, kā gribētos. viņš tur bija un viņam bija tādi balti uz augšu sasukāti mati, izskatījās kā papagaiļa cekuls, un tādas krāsainas drēbītes, nu, tirkīzzils, dzeltens, oranžs. es viņu sāku sist ar dūrītēm, bet neko vairāk arī neatceros

un pēc tam man bija vēl otrs sapnis, kurā es ar vecākiem nezkāpēc vispirms pirku kūku un nevarēju izvēlēties (bija viena kūka tāda, kur apkārt kkāda kaltēta rupjmaize un iekšā vafele, tas bija kaut kas īpašais piedāvājums un nevarēja nopirkt tādu, kādu es gribēju/man vajadzēja, jo tad, kad es teicu - man to, tā pēkšņi tur vairs nebija, bet bija kkādas citas), un pēc tam viņudēļ nokavēju pēdējo vilcienu uz ikšķili plkst. 21.42, kur man bija jāaizbrauc pie ritas, tad mēs sazvanījāmies pa telefōnu, un es sapratu, ka viņa piekrīt atbraukt man pakaļ līdz kkādam benzīntankam, bet tad izrādījās, ka viņa jau ir rīgā un viņai ir milzīgs limuzīns, bet man tur tomēr nepietiks vietas, jo ir pārāk daudz mantu un visādu svešu cilvēku. es atceros, kā es stāvēju uz ielas un ilgi, ilgi bēdīgi skatījos ritai acīs un viņa bēdīgi skatījās pretī, un tā mašīna ar viņu, mantām, inesi un vēl kaut kādām svešām sievietēm un tādu mariōizskata vīrieti pie stūres aizbrauca prom. tad man piedāvāja aizvest manas sen,sen,sen bijušās klasesbiedrenes agneses reksnes māte, un viņai bija mašīna ar tādu vaļēju aizmuguri, un tur tika salādēti iekšā neskaitāmi cilvēki tā tupus, rāpus, kņūpus, es arī, un tad izrādījās, ka tā māte ir traka, viņa brauca ļoti ātri un pāri kkādām kāpnēm, un tad pēkšņi augšā uz kkādas mājas un ar visu mašīnu lejā no kkāda trešā stāva augstuma, visi kliedza, es kliedzu, un es izgāzos no tās mašīnas, nokritu uz ceļiem, man šausmīgi sāpēja un es sāku raudāt, pēc tam piecēlos, iegāju tajā mājā, kurā tā trakā māte ar mašīnu bija iebraukusi, un tur viņa stāvēja, tāda smaidīga, un es teicu, ka nesaprotu, kā viņa ir ieguvusi autovadītāja tiesības.