šonakt sapnī biju nolēmusi pamest ierasto dzīvi un pieteikties kaut kādā upju un okeānu attīrīšanas misijā tālu ziemeļos. jau kopš pamošanās brīža es mazliet vēlos, kaut šīs realitātes būtu mainītas vietām, un karš norisinātos tikai sapņu (murgu) pasaulē.

nesaprotu, kas tagad jādara, mēģināt turpināt darbu, nemēģināt? nesaprotu, kur un kā īsti var iet protestēt, un vai no tā reāli jebkāds labums un jēga. un vēl man ir bail, ka, ok, es aiziešu kaut kur piketā, un arī tur nevarēšu pārstāt raudāt. vispār pēc 5 min ir darba zvans, un es laikam nevarēšu ieslēgt kameru, jo laikam nav pieklājīgi pat neuzkrītoši liet asaras, kamēr norit tikšanās. es saprotu, ka šī nav īpaši racionāla reakcija, bet man nav, kur noenkuroties ar sajūtu, ka, jā, ok, šī ir lieta, ko var darīt, es varu izvirzīt priekšplānā to un panākt, ka tā balss, kura pakausī kliedz "ĀAAAAAAĀĀAAAAAAĀĀĀAAAAĀĀĀAAAARGH" nedaudz pieklust