vakar pēkšņi sapratu, ka man kaut kur laikam no bērnības pieaugušo sarunām nosēdies, ka braukt atvaļinājumā zvilnēt saulē pludmalē vai (vēl sliktāk!) pie baseina ir kaut kā teju vai nicināmi. tagad saprotu, ka, iespējams, tur liela daļa varētu būt bijis tāda "vīnogas skābas" sentimenta.

visi šie pieaugušie bija savu dzīvi pavadījuši apstākļos, kur atvaļinājumi nozīmēja došanos strādāt uz lauka, kur ikdiena bija drīzāk bēgšana no nabadzības elpas pakausī - kāds brīnums, ka jāatrod veids, kā vienkāršu vaļošanos definēt kā nepievilcīgu, nevis nepieejamu? ja teju vienīgais veids, kā nokļūt ārzemēs, ilgstoši ir bijis darba nolūkos vai vēlāk, finansiālajai situācijai drusku nostabilizējoties, - kaut kādos ļoti stingri saplānotos grupas braucienos, kur iespējami īsā laikā jāiespiež iespējami daudz kaut kādu "bagātinošu pieredžu", skaidrs, ka jebkas cits klasificējas kā izšķiests, nelietderīgi pavadīts laiks.

protams, ka man patīk ceļojumā apmeklēt, teiksim, muzejus, kaut kādas ~izglītojošas kultūrvietas, mērķtiecīgi izpētīt un uzzināt kaut ko par to teritoriju, uz kuru esmu aizbraukusi, pagaršot tieši vietējos ēdienus (ja var atrast vegāniskus, ha). tas ir tas, ko es parasti plānoju brīvdienu braucienos darīt. bet man tomēr patīk arī vienkārši bez plāna pastaigāties, jo sevišķi, ja var iziet vietējā dabā, un, izrādās, jā, arī vienkārši janvārī pagulēt saulē pie baseina ar grāmatu. es gribu mainīt to naratīvu, kurā ir kaut kāda brīvdienu aktivitāšu hierarhija, kurā turklāt "vienkārši atpūsties" nez kāpēc ir viszemākajā rangā.