kā šovakar "pirms gulētiešanas" iesāku, lai drusciņ palasītu, tā arī nespēju apstāties un izrāvu cauri vienā piegājienā. kaut kas tur bija tāds bezgalīgi skaists un arī sirdi plosošs tajā visā tuvošanās un atsvešināšanās paradoksā, ko rada iespēja sarunāties.

izlasīju, ka reklamē darbnīcu "būvē pats savu kapsētas ceļu", bet izrādījās, ka es esmu kļūdījusies, un runa ir par karjeras ceļu