es diezgan bieži, braucot ar velo, domāju par to, cik viegli taču autovadītājiem būtu mani vienkārši nogalināt sabraucot - un tomēr viņi to nedara.
jo sevišķi spilgti es to reizēm iztēlojos, braucot mājās riktīgi vēlu, pa tukšām ielām, jo es domāju - gan jau ir kāda tāda diezgan droša metode, ar kuru varētu uzbraukt pa ielu braucošam riteņbraucējam tā, lai viennozīmīgi neizdzīvo; un tādā gadījumā, ja iela ir pilnīgi tukša, tuvumā nav neviena potenciāla liecinieka, un novērošanas kameras krustojumos, man šķiet, LV arī nav, tas teorētiski nozīmē, ka varētu taču vienkārši nobraukt uz aizbraukt, un neviens par to nekad neuzzinātu. nav tā, ka šis mani satrauc vai es reāli baidītos, ka tā varētu notikt, bet mani fascinē šī doma un iepriecina fakts, ka šādi principā nenotiek.
vēl es reizēm skatos uz kaut kur pieķēdētiem velo, kas tur stāv ilgi jo ilgi, un ir skaidrs, ka neviens negrasās nākt tiem pakaļ, un domāju, nez, kas noticis ar to īpašnieku, un vai viņš/viņa joprojām ir dzīvs. domāju arī par to, kā tas būtu, ja es kaut kur pieslēgtu savu velo, kaut kur aizietu un tad nomirtu. vai un kad kāds to uzmeklētu? šobrīd gan man ir vizuāli ļoti labi atpazīstams divritenis, kas nozīmē, ka tad, ja es to pirms nāves būtu piepogājusi kādā negaidītā vietā, varētu ielikt FB lūgumu atsaukties cilvēkiem, lai pasaka, kur ir, un gan jau atrastos. nu, izņemot, ja būtu atstāts kaut kur mežā, bet man grūti iztēloties scenāriju, kur notiek tā. ja nu vienīgi es pieslēdzu to pie kāda mietiņa/staba ļoti nepopulārā ceļā uz jūrmalu, un tad, piemēram, noslīkstu. nezinu gan, vai kādam no manas ģimenes un draugiem vispār būtu aktuāls mans velo pēc manas nāves, hmm.
jo sevišķi spilgti es to reizēm iztēlojos, braucot mājās riktīgi vēlu, pa tukšām ielām, jo es domāju - gan jau ir kāda tāda diezgan droša metode, ar kuru varētu uzbraukt pa ielu braucošam riteņbraucējam tā, lai viennozīmīgi neizdzīvo; un tādā gadījumā, ja iela ir pilnīgi tukša, tuvumā nav neviena potenciāla liecinieka, un novērošanas kameras krustojumos, man šķiet, LV arī nav, tas teorētiski nozīmē, ka varētu taču vienkārši nobraukt uz aizbraukt, un neviens par to nekad neuzzinātu. nav tā, ka šis mani satrauc vai es reāli baidītos, ka tā varētu notikt, bet mani fascinē šī doma un iepriecina fakts, ka šādi principā nenotiek.
vēl es reizēm skatos uz kaut kur pieķēdētiem velo, kas tur stāv ilgi jo ilgi, un ir skaidrs, ka neviens negrasās nākt tiem pakaļ, un domāju, nez, kas noticis ar to īpašnieku, un vai viņš/viņa joprojām ir dzīvs. domāju arī par to, kā tas būtu, ja es kaut kur pieslēgtu savu velo, kaut kur aizietu un tad nomirtu. vai un kad kāds to uzmeklētu? šobrīd gan man ir vizuāli ļoti labi atpazīstams divritenis, kas nozīmē, ka tad, ja es to pirms nāves būtu piepogājusi kādā negaidītā vietā, varētu ielikt FB lūgumu atsaukties cilvēkiem, lai pasaka, kur ir, un gan jau atrastos. nu, izņemot, ja būtu atstāts kaut kur mežā, bet man grūti iztēloties scenāriju, kur notiek tā. ja nu vienīgi es pieslēdzu to pie kāda mietiņa/staba ļoti nepopulārā ceļā uz jūrmalu, un tad, piemēram, noslīkstu. nezinu gan, vai kādam no manas ģimenes un draugiem vispār būtu aktuāls mans velo pēc manas nāves, hmm.
piešņauktā salvete | nošķaudīties