Kāda balss galvā (vairs nezinu, vai tā ir mana) nepārtraukti atgādina, ka jādara lietas, jāpaspēj viss, jābūt visā perfektai, nedrīkst nevienu pievilt. Tā nu nepārtraukti kaut ko daru, gan noderīgas, gan muļķīgas lietas, līdz vakarā iekrītu gultā un esmu pārsteigta, dzirdot klusumu un/vai savas domas.
Ar aizdomām skatos uz tiem, kas nesaskarās ar kaut kādām trauksmei līdzīgām sajūtām. Nespēju ar viņiem releitot, tāpēc laikam arī draugu lokā tādus grūti iekļaut.