cukursēne
14 September 2019 @ 11:40 pm
live a life that you're proud of  
noskatījos filmu Claire par cistiskās fibrozes aktīvisti Klēru Vainlendu /Claire Wineland (paldies [info]authenticity FB postam), un varbūt tas izklausās tā nedaudz ciniski, bet es acīmredzot tomēr cerēju, ka tas beigās būs drusku mazāk tāds klasisks inspiration porn. man tiešām, tiešām, tiešām patika tā daļa, kurā viņa runāja par to, kāpēc iepriekš ir atteikusies no plaušu transplanta, par pašas šaubām un bailēm, likās un liekas ļoti svarīgi viss tas vēstījums par to, kā slimības un invaliditāte būtu jāpārdefinē un mums kā sabiedrībai jāpārstāj domāt par cilvēkiem ar dažādām veselības problēmām kā žēlojamiem nabadziņiem, kas, manuprāt, īstenībā saskan ar manu pārliecību, ka mums patiesībā ir pienākums maksimāli pielāgot fiziskās un sociālās vides pieejamību visdažādākajiem cilvēkiem, t.i., tā vietā, lai sagaidītu no cilvēkiem kaut kādas pārcilvēciskas savu grūtību pārvarēšanas, maksimāli jānodrošina, ka visādi ierobežojumi tiek novērsti un kompensēti, lai cilvēki ar slimībām un invaliditātēm varētu īstenot savu cilvēcisko potenciālu vienkārši dzīvojot savu dzīvi, bez kaut kāda uzstādījuma, ka "tas ir tik iedvesmojoši!", jo, bļeģ, tam būtu jābūt vairāk normāli. bet šovakar kaut kas tajās režisora izvēlēs man šķita pretrunā ar niansētu un reālistisku skatījumu uz situāciju. jo, lai gan, protams, ir taisnība, ka nevar vienkārši novelt uz kaut kādiem apstākļiem to, ka/ja nedzīvo savu labāko dzīvi, jo kaut kādas izvēles jau mums visiem ir visu laiku, un katrs mēs varam darīt kaut ko, lai savu situāciju uzlabotu, un tas tiešām mēdz būt par uzdrīkstēšanos, par ko filmā daudz tiek runāts, man šķiet, ka ir arī absurdi izlikties, ka kontekstam un apstākļiem nav nozīmes. un, manuprāt, te problēma nav tik daudz ar pašu filmas varoni, jo viņa ļoti konkrēti vienā brīdī arī saka kaut ko tādu kā "i was through with pretending i wasn't sick" (slinkums tagad meklēt precīzu citātu), bet kaut kādos brīžos man rodas sajūta, ka filma mēģina darīt kaut ko tieši tādu, notušēt to kontekstu, tas ir, izlikties, ka jebkurš, ja vien uzdrošinātos, varētu savākt tūkstošiem dolāru plaušu transplantācijai, izveidot nodibinājumu, nodzīvot ar hronisku slimību daudz ilgāk, nekā sākotnēji prognozēts utt, un tā nav taisnība. Klēra jau bija privileģēta, un viņai bija paveicies, un viņa pati, šķiet, to ļoti skaidri apzinājās. protams, ka vēstījums, ka vienmēr ir jācenšas to make the most of if nav nekas slikts, protams, ka mēģināt ir svarīgi, protams, ka ir vērts apzināties brīžus, kuros izniekojam savu potenciālu, protams, ka meklēt lietas, kas sagādā prieku dzīvot neatkarīgi no tā, cik sūdīgi ir kopumā, ir labi un svarīgi, protams, protams, protams! bet, manuprāt, ir kaitnieciski nenošķirt, kuras lietas ir iespējams mainīt un kuras - nē, ciktāl savu situāciju ir iespējams mainīt un uzlabot patstāvīgi un kur vajag citu cilvēku vai reizēm visas sabiedrības iesaisti. un es saprotu, ka filma jau nebija par to, bet, bet, bet.