pirmā no manām palodzes zemenītēm jau sākusi nedaudz sārtoties

šonakt sapņoju, ka esmu paglābusies no tikko sākušās vētras kopā ar dažiem citiem cilvēkiem tādā kā šķūnī nelielā (laikam galvenokārt pamestā) apmetnē vai ciematā. visi atviegloti iekārtojāmies, klausoties, kā aiz baļķu sienām vējš pieņemas spēkā un pret tām no ārpuses sāk sisties gaisā pacēlušies zari, akmeņi, visādas lietas, ar kurām vētrā labāk nesaskarties. un tad es paskatījos pa vienu no pāris mazajiem, aizrestotajiem lodziņiem, un ieraudzīju, ka apmetnes otrā galā ir sācies ugunsgrēks, un liesmas strauji izplatās. tas šķita patālu, bet tai pat laikā ne tik tālu, lai varētu ar pilnīgu pārliecību pieņemt, ka uguns mūs nesasniegs pirms vētras beigām. un tad bija jāpieņem lēmums - vai ātri mēģināt atrast citu patvērumu no vētras, kamēr tā vēl nav sasniegusi pilnu spēku, vai arī cerēt, ka ugunsgrēks mums tomēr nebūs bīstams. es neatceros, vai (un ko) es izvēlējos.