Even if I wanted to go my schedule wouldn't allow it. 4:00, wallow in self pity; 4:30, stare into the abyss; 5:00, solve world hunger, tell no one; 5:30, jazzercize; 6:30, dinner with me - I can't cancel that again; 7:00, wrestle with my self-loathing... I'm booked. Of course, if I bump the loathing to 9, I could still be done in time to lay in bed, stare at the ceiling and slip slowly into madness.

tas atvieglojums, kad esmu izdarījusi kaut ko samērā apjomīgu un nomācošu, tomēr iekļaujoties termiņā, kaut arī strādājot pēc darba laika. es saprotu, ka droši vien nav tā vērts, bet tas ļoti palīdz pārslodzes īgnuma un izmisuma mazināšanā. jo ļauj ticēt, ka vismaz es neesmu PAVISAM izgāzusies, hah. tas ir brīdis, kurā es beidzot uz kādu momentu varu palaist vaļā to spriedzi un saspringumu, ko manī neizbēgami rada sajūta, ka es kaut ko kavēju vai potenciāli nokavēšu, ka esmu kādam darbu parādā.

FB taimlainā izlēca raksts par to, kāpēc cilvēku sievietes salīdzinoši ar citām būtnēm mēnešreižu laikā tik daudz asiņo, bet mana pirmā doma bija - "Aggressive Fetuses" būtu diezgan foršs grupas nosaukums. un tad atcerējos par to, ka viens no mūsu ar rr_rrr_r un french_mime jautrajiem mūzikas projektiem vidusskolā saucās "Apvienotais sēņu un rūķīšu, un bērnu, un jauniešu līdz četrdesmit orķestris "Ovulācija"", un aizdomājos, ka šī būtu tikai tāda loģiska evolūcija. ha!