pārsteidzošā kārtā tikšanās ar otra muzeja cilvēkiem par viesizstādi (kas nu jau vairāk izskatās pēc kopdarba, kurā mēs uzņemamies vadošo lomu) manu noskaņojumu nevis sabojāja, bet uzlaboja. un, kas vēl pārsteidzošāk, esmu negaidīti aizrauta ar pašu izstādes taisīšanas domu, tas ir, laikam pieslēdzies mans problēmrisinātāja prāts. man tomēr ļoti, ļoti patīk meklēt risinājumus, un šeit risinājumus vajadzēs visam kam - kā izlīdzsvarot mūsu un otra muzeja perspektīvu uz to, kam vispār izstādē saturiski būtu jābūt, kā mākslas eksperta ideju un izvēlētos materiālus padarīt apmeklētājiem saistošus, kā uzbūvēt jēdzīgu un interesantu naratīvu un iekšējo loģiku, kā nodrošināt, ka izstāde ir pēc iespējas pieejama visām auditorijām, kā efektīvi komunicēt ar visām iesaistītajām pusēm, jo piesaistīto cilvēku te tagad būs daudz. protams, mans pieejamības projekts man joprojām ir sirdij daudz tuvāks, un es joprojām domāju, ka tad, kad terminētais līgums būs cauri, es gribēšu iet prom, bet es priecājos, ka visā atrodas tomēr kāds aizrautības elements. varbūt tā patiešām ir manas personības īpatnība, ha, un es jebkurā lietā atrastu kaut ko motivējošu.