apzinātu un mērķtiecīgu godīgumu komunikācijā es pieaugošā apjomā un ar mainīgiem, bet konsekventi augošiem panākumiem praktizēju apmēram pēdējos divus gadus, un šobrīd jūtos tā, ka pateicoties šai ziņā absolūti fantastiskam partnerim romantiskajās attiecībās, kā arī lieliskajām authenticity un saldumi, un savai terapeitei, esmu nonākusi punktā, kur tā ir kļuvusi par pamata modeli un gandrīz pašsaprotamu rīcību. tas joprojām prasa zināmu piepūli, atkarībā no situācijas, bet es vairs nešaubos par izvēlētā modeļa uzturēšanas iespējamību un skaidri redzu tā pozitīvo ietekmi ilgtermiņā uz manu dzīvi un visām tuvajām, nozīmīgajām attiecībām tajā. brīdī, kad nolēmu pie šī strādāt, es jau biju nonākusi pie atklāsmes, ka tā principā ir ar manām dabiskajām inclinations saderīga stratēģija, ko es viegli būtu varējusi apgūt jau sen, ja nebūtu dažādu iemeslu dēļ bijusi situācijā, kurā izdzīvošanu šķietami nodrošina tikai savu jūtu un domu slāpēšana, slēpšana un noliegšana. bet, kā mēdz teikt - labāk vēlu, nekā nekad.
un tas ir rezultējies faktā, ka es arvien biežāk un ilgāk apzināti jūtos vienkārši mierīgi un labi, mani arvien mazāk biedē konflikti un negatīvas emocijas, es ticu, ka ar to visu saistītās problēmsituācijas var un vajag risināt, es daudz retāk jūtos overwhelmed, es ticu savai rīcībspējai. i feel like i have finally grown into myself. bet tas ir nācis caur mežonīgām growing pains, daudz asarainām sevis pārvarēšanām, nogurumu un apjukumu, kur galvenais vai pat brīžiem vienīgais vadmotīvs ir bijusi vēlēšanās pārstāt tas stulbās ciešanas, kurās es brīvprātīgi dzīvoju gadiem ilgi, vēlēšanās vienkārši rīkoties citādi.
šodien nonācu pie tādas kā metaforas šim. iztēlojos sevi kā nelielu mehānisku robotiņu, kas sastāv no daudziem zobratiem, un mētājas kādā stūrī. visa tā runāšana par jūtām un domām, par ko negribas runāt, par tām jūtām un domām, kuras ir "nepareizas", jo nav "taisnība", tas jutās tā, it kā es rautu sev ārā skrūves, kas mehānismu tur kopā, un man bieži likās, ka es tūlīt vienkārši izjukšu pa gabaliem un palikšu absolūti nefunkcionāla. bet tagad es redzu, ka patiesībā tie bija gruži, salauzti zari, saņurcīti salmi, kas bija iestrēguši starp zobratiem, ko es vilku ārā, un tagad, kad tie ir lielā mērā izrauti, mehānisms kustas daudz dabiskāk, brīvāk, efektīvāk. darbs vēl nepavisam nav galā, noteikti atradīsies kāds aizķēries kušķis, turklāt jānotīra no zobratiem rūsa un dubļi, bet viens ir skaidrs - es jau kādu laiku vairs nemētājos kaut kur stūrī, bet gan braši ripinos apkārt pa pagalmu. un pasaule ir vaļā, un es esmu brīva un spējīga tajā pastāvēt un virzīties uz priekšu, un kaut kādā tādā meta līmenī es jūtos droši pat tad, kad baidos.
man šķiet šokējoši iedomāties, ka varbūt (noteikti!) ir cilvēki, kuri uz šāda pamata savā dzīvē nonāk jau bērnībā, pusaudzībā, caur mijiedarbību ar dzīvesgudriem, garīgo veselību kopjošiem vecākiem.
tas daudz ko izskaidro.
un tomēr es galvenokārt esmu tik pateicīga, ka esmu līdz šim tikusi, tas ir liels brīnums un milzīga laime, un es nekad, nekad iepriekš nebūtu varējusi iedomāties, ka tā var būt. es ceru, ka man turpinās veikties, un arī tad, ja nomaldīšos no ceļa, es atcerēšos to guiding light, kas man palīdzēja šeit nonākt, un varēšu to atkal ieraudzīt, lai sekotu.
un tas ir rezultējies faktā, ka es arvien biežāk un ilgāk apzināti jūtos vienkārši mierīgi un labi, mani arvien mazāk biedē konflikti un negatīvas emocijas, es ticu, ka ar to visu saistītās problēmsituācijas var un vajag risināt, es daudz retāk jūtos overwhelmed, es ticu savai rīcībspējai. i feel like i have finally grown into myself. bet tas ir nācis caur mežonīgām growing pains, daudz asarainām sevis pārvarēšanām, nogurumu un apjukumu, kur galvenais vai pat brīžiem vienīgais vadmotīvs ir bijusi vēlēšanās pārstāt tas stulbās ciešanas, kurās es brīvprātīgi dzīvoju gadiem ilgi, vēlēšanās vienkārši rīkoties citādi.
šodien nonācu pie tādas kā metaforas šim. iztēlojos sevi kā nelielu mehānisku robotiņu, kas sastāv no daudziem zobratiem, un mētājas kādā stūrī. visa tā runāšana par jūtām un domām, par ko negribas runāt, par tām jūtām un domām, kuras ir "nepareizas", jo nav "taisnība", tas jutās tā, it kā es rautu sev ārā skrūves, kas mehānismu tur kopā, un man bieži likās, ka es tūlīt vienkārši izjukšu pa gabaliem un palikšu absolūti nefunkcionāla. bet tagad es redzu, ka patiesībā tie bija gruži, salauzti zari, saņurcīti salmi, kas bija iestrēguši starp zobratiem, ko es vilku ārā, un tagad, kad tie ir lielā mērā izrauti, mehānisms kustas daudz dabiskāk, brīvāk, efektīvāk. darbs vēl nepavisam nav galā, noteikti atradīsies kāds aizķēries kušķis, turklāt jānotīra no zobratiem rūsa un dubļi, bet viens ir skaidrs - es jau kādu laiku vairs nemētājos kaut kur stūrī, bet gan braši ripinos apkārt pa pagalmu. un pasaule ir vaļā, un es esmu brīva un spējīga tajā pastāvēt un virzīties uz priekšu, un kaut kādā tādā meta līmenī es jūtos droši pat tad, kad baidos.
man šķiet šokējoši iedomāties, ka varbūt (noteikti!) ir cilvēki, kuri uz šāda pamata savā dzīvē nonāk jau bērnībā, pusaudzībā, caur mijiedarbību ar dzīvesgudriem, garīgo veselību kopjošiem vecākiem.
tas daudz ko izskaidro.
un tomēr es galvenokārt esmu tik pateicīga, ka esmu līdz šim tikusi, tas ir liels brīnums un milzīga laime, un es nekad, nekad iepriekš nebūtu varējusi iedomāties, ka tā var būt. es ceru, ka man turpinās veikties, un arī tad, ja nomaldīšos no ceļa, es atcerēšos to guiding light, kas man palīdzēja šeit nonākt, un varēšu to atkal ieraudzīt, lai sekotu.
piešņauktā salvete | nošķaudīties