cukursēne
05 June 2017 @ 05:52 pm
 
Caurums

Lāgiem es nepārprotami jūtu, kā mīlestība
nāk uz mani paralēlās straumēs –
tas ir kā Ventas rumbā vai dušā,
vai it kā es stāvētu zem milzīga caurdura –
un jūs, čabulīši,
jūsu acis, jūsu rokas, jūsu mutes ir caurumi.

Jūs esat tie caurumi, kad jums ir prieks
redzēt, piemēram, mani,
kad mamma zvana un saka, ka iedos līdzi
šokolādi, ko apēst ceļā,
kad kāds ir atnācis pretī, kabačus cepis, vārījis zupu,
kad vīrs mani maigi kā savu miesu,
bet izstādē mākslinieks piepeši iznāk
un pats mani apskauj.

Un tad vēl tā gaisma.
Pamosties košas saules pielietā telpā,
un kā kustas aizkaru ornamenti,
un diena ārā jauna un tīra,
izej un reibsti no visa plašuma,
un nepanesami gribas pateicībā tad raudāt,
noslīgt ceļos jūrmalas smiltīs vai sniegā
vai krāsainās lapās, un jūsmīgi teikt:
Es gribu būt caurums.

Un arī tad, kad gājums vairs nebūs medains un rēns,
kad apklusīs dziesmas un mostoties nedejos augu ēnas,
kad mammai zupas vairs nebūs,
man pašai būs jāizcep tonnām kabaču
un jāpalīdz izcilāt slimais tētis,
nesabojājot katetra maisu,
un kad es, es pati būšu tas mākslinieks,
kam jāapkampj katrs izstādes apmeklētājs
kā vienīgais viesis,

kad bērni mani lielāku plēsīs
un izbirs no manis strīpā kā zirņi
un visi tad gribēs tās šokolādes un apskāvienus;
kad aizgriezies klusēs vīrs,
bet draugi tālu pludmalē priecāsies vieni paši bez manis,
nē, kad noskums un manī mierinājumu nemeklēs,
kad laukos sunītis purniņu uzstājīgi iebakstīs lielos,
bet man tieši būs beigusies putra,
kad Rīgas kaimiņš neļķi uz astoto martu vairs nenesīs,
jo nevarēs iziet no dzīvokļa,
kad galva reibs ne vairs no aizkustinājuma –
vienalga, es gribu būt caurums.

Es gribu būt duršlāga caurums –
nu kaut vai apsūbējis,
pavisam mazai un šaurai straumītei.

Un varbūt tieši tāpēc, ka es nezinu, kur tagad ir tētis
un vai tas ir turpat, no kurienes atnāca bērni,
un man īstenībā ir bail,
ka mēs neaugšāmcelsimies miesā,
bet neko citu labu es nespēju iztēloties;
un arī ja zeme nav tāda, ka kārotos nomesties ceļos,
var vienkārši pamāt ar galvu un konstatēt sausi –
es joprojām to gribu.

Gribu būt caurums mīlestībai.

//Anna Auziņa

šitā tēma mani vienmēr uzrunā. ne velti par kaut ko ļoti līdzīgu ir viens no maniem mīļākajiem dzejoļiem.
Tags: