murgoju, ka uz forumu man jāiet caur kaut kādu pamestai rūpnīcai līdzīgu teritoriju, kur man uzbrūk ņirdzošu urlu trio, sieviete un divi vīrieši, ņem nost guļammaisu, datoru, fotoaparātu, pat katlu ar iemarinēto soju atņem, es tur ārdos un cenšos sagrābt atpakaļ, ko vien varu, bet visu nevaru tik cieši noturēt rokās, un viņi atkal atņem, tad gaida tieši tādā attālumā, lai man liktos, ka varbūt varu tomēr visu sagrābt un aizskriet, ļauj paķert un atņem, ļauj paķert un atņem, un visu laiku smejas, smejas, smejas

fun fact: tikai šodien Ziemas foruma atklāšanā sapratu, ka grupa Carnival Youth nav grupa The Sound Poets. skolas koris dziedāja dziesmu, par kuru es biju absolūti pārliecināta, ka tā ir vienīgā Carnival Youth dziesma, ko atpazīstu, jo to mēdz izmantot IM pasākumos ("Kalniem pāri"), jautāju skolas direktorei, vai tas tā speciāli, teicu, cik asprātīgi un piemēroti (lasītāju zināšanai: vakarā mums te būs Carnival Youth koncerts, bet sarunā to konkrēti kā faktu, no kā šis mans vērtējums izriet, neminēju), un viņa izskatījās tikai mildly samulsusi.

pēc tam prezidents savā runā citēja šo skaņdarbu, un teica, ka tā esot The Sound Poets dziesma. un es ticu prezidentam. viņam līdzi bija veseli divi padomnieki, un tāds vīrietis smalkā militārā mundierī. un pirms viņa ierašanās zāli izošņāja divi suņi.

prezidents sagrāva manas ilūzijas par to, cik labi pārvaldu latviešu jaunāko popmūziku. no "gandrīz nemaz" esmu nolaidusi savu pašvērtējumu uz "nemaz". jāatzīst gan, ka šī dziesma arī vairs nav nemaz tik svaiga, tā ka varbūt nemaz neskaitās jaunākā popmūzika.

ineta radēviča dzīvē ir vēl daudz smukāka, nekā bildēs un televīzijā