es zinu, ka man vajadzētu būt nepiekāpīgākai, bet mēģinājumi to darīt parasti vienkārši rada man grūtības un pārdzīvojumus - bez pārāk redzamiem lieliem ieguvumiem. pat tad, kad izdodas, tas nāk komplektā ar vainas apziņu vai bailēm. piemēram, man ir bail, ka nepiekāpjoties es varētu kļūt neadekvāti prasīga pret dzīvi un citiem.

bet varbūt tas nemaz nav iespējams, tas ir, ar manu stulbo bagāžu. varbūt mani visu mūžu pavadīs šī iekšējā vērotāja kliedzošie atgādinājumi, ka nedrīkst kļūt/būt savtīga, es reāli kaut kā neticu, ka tie varētu pazust, varbūt vienīgi pieklust. un tad, kad es domāšu, ka tie tomēr ir pazuduši, tad, ja viss mutulis apklusīs, es tik un tā dzirdēšu čukstus sev ausī - tikai nesāc kaut ko no sevis iedomāties, tikai neprasi un neuzprasies, tikai nevienu neapgrūtini, netraucē.

nevajag izlikties, ka dzīve ir vienkāršāka, nekā tā ir. bet nevajag arī pieņemt, ka esam pārāk vāji, lai ar to sadzīvotu.