pēdējās naktis visu laiku ļoti spilgti sapņoju, un visu laiku tajos principā notiek kaut kas traks, trauksmains, biedējošs.
šonakt, piemēram, kaut kā nejauši biju piekritusi strādāt vides ministrijā, un tā rezultātā saņēmusi svētdienas rītā uz mājām piegādātu milzīgu kartona kasti ar "informāciju", kas jāapstrādā, pirms tūliņ uzsākt tur darbu (visu laiku sapnī raudāju par to, ka nesaprotu, kā atrisināšu problēmu, ka joprojām strādāju abās pašreizējās darba vietās, kā atradīšu kādu derīgu aizstājēju), kas sastāvēja no kāda dīvaina A2 formāta dokumenta no "lietuviešu kolēģes", kam bija jābūt paralēli angļu un lietuviešu valodās, bet tā vietā tas bija rakstīts pilnīgā džibrišā, un es neko, neko, neko nesapratu. apsvēru, ka varbūt esmu vienkārši sajukusi prātā, jo vai tad nu ministrija sūtītu tik kroplīgu dokumentu. tad vēl tur bija sapņa vides ministrijas ziemsvētku balles reklāmas plakāts, kurā bija norādīts, ka katram viesim uz to jāsagādā 111 eur vērta dāvana, bet viens no darbiniekiem izlozes kārta saņems ceļojumu 3000eur vērtībā, es nekur nevarēju atrast līgumu, nevarēju uzzināt, cik daudz man maksās vai arī cikos jābūīt darbā, zināju tikai, ka man tur jābūt jau pirmdien un es nevaru atteikt, jo šī ir iespēja, kas rodas tikai vienu reizi mūžā. kad pamodos, biju ļoti, ļoti laimīga, ka tas nebija pa īstam.
naktī no piektdienas uz sestdienu, savukārt, kāda teroristu organizācija sarīkoja uzbrukumu vietai, kurā atrados arī es, un nolaupīja pēc iespējas vairāk cilvēku, lai laboratorijā to ķermeņos audzētu kādu līdzekli pret sarkomu. es tiku iesēdināta mašīnā kopā ar kādu pusaugu meiteni, kas mēģināja man skaidrot, ka šis jau nav tik traki, tikai pieci gadi tavas dzīves - bet viņa nebija sapratusi, ka izaudzēto līdzekli no ķermeņa ekstrahējot, cilvēks mirst. kaut kāda iemesla pēc mums pa ceļam uz laboratoriju bija jānobrauc gar lidostu - laikam lai savāktu teroristu organizācijas līdera māti, kas no kaut kurienes bija atlidojusi. taču viņa māte neatbalstīja šo pasākumu, tādēļ apzināti izraisīja avāriju ar mašīnu, kurā sēdēju, tādējādi dodot man iespēju izbēgt. es zināju, ka, ja man izdodies tikt kādā lidmašīnā un doties uz ārzemēm (biju izdomājusi, ka lidošu uz londonu), es būšu no šī briesmīgā likteņa glābta. taču, kā jau sapņos, es nevarēju īpaši labi vai ātri paskriet - bet es tam atradu lielisku risinājumu, visapkārt bija daudz cilvēku, kā jau lidostā un tās teritorijā, un es stiepu tiem pretī roku, kuru viņi arī saņēma un mani pavilka uz savu pusi, tādējādi ļaujot kā palekties, un uz brīdi kustēties ātrāk. tā es lēkšoju no viena cilvēka pie otra, līdz kamēr nokļuvu lidostā.
nokļuvu rindā it kā uz izlidošanu, bet neredzēju nekādu izeju, tuvojoties tās galam. kad biju rindā pati pirmā, izrādījās, ka tur ir tikai neliels kamīns un tā priekšā čupiņa vēstuļu. aiz manis rindā bija pāris attāli pazīstami cilvēki, redzēju, ka pūlī tālu ir iejukuši daži teroristi un mani meklē. paņēmu vēstules, domājot, ka varbūt tajās būs kādas norādes, redzēju, ka vienu no tām rakstījusi mana IM kolēģe ilze, bet kāds no pazīstamajiem man uzliedza, ka šīs lietas jāatstāj pagātnē, un iemeta kamīnā. tad man paskaidroja, ka tur esot eja, un parādīja, ka siena patiesībā ir gatavota no cieši kopā saliktiem mīksta, sūklim līdzīga materiāla sloksnēm, kuras var tā kā paplest, izveidojot eju, pa kuru var līst. zināju, ka teroristi tuvojas, tādēļ daudz nedomājot metos ejā un līdu uz priekšu, taču sūkļi nespēja noturēt manu svaru, es sāku slīdēt tiem cauri uz leju, un attapos atkal lidostas uzgaidāmajā zālē, turpat, kur biju pašā sākumā. un tur mani sagaidīja pats teroristu organizācijas līderis, kurš bija donalds saterlends (https://en.wikipedia.org/wiki/Donald_S
taču viņš bija mainījies uz labo pusi un izlēmis, ka kaut kas šajā nav pareizi, tādēļ gribēja palīdzēt man izglābties. viņš man iedeva mapi, nokia 3310 un kaut ko, kas izskatījās pēc pases/lidmašīnas biļetes, un teica, lai skrienu. es skrēju arī, pie cilvēka, kas izskatījās kā uz izeju laidējs, viņš apskatīja manu dokumentu, atdeva atpakaļ, un ielaida pa durvīm, pa kurām es nonācu pelēkā betona kāpņutelpā, kas bija diezgan tāda noplukusi, šādi tādi uzraksti uz sienām, skrēju augšā pa kāpnēm, ne par ko nedomājot, tad vienā stāvā iegāju pa durvīm, un nonācu diezgan blīvi cilvēkiem pildītā telpā, daudz mājīgākā, vēl gaiteņi, zāles utt, kā jau lidostās mēdz būt. nolēmu apskatīties savā biļetē, uz kurieni man jādodas, taču izrādijās, ka tas "dokuments", kas man iedots, ir nevis biļete, bet gan kāda veikala reklāmlapiņa, uz kuras ir kāds kodēts vēstījums, kas reklamē iespēju konkursā laimēt lidojumu. sapratu, ka laikam ar šo lapiņu dabūšu biļeti, bet nezināju, kur veikals atrodas. jautāju apkārt esošajiem cilvēkiem, bet viņi visi runāja franciski. es viņiem teicu, ka nerunāju franciski tik labi, lai saprastu visus viņu skaidrojumus, lai vienkārši pasaka man, kurā stāvā ir šis veikals. veikals atradās piektajā stāvā, bet, kad jautāju, kurā stāvā esmu es, izrādījās, ka savā izmisumā esmu uzskrējusi līdz pat desmitajam stāvam. gāju atpakaļ uz pelēko gaiteni un kāpu lejā, bet tikmēr tajā tremjtelpā bija parādījušies teroristi, un man nācās divus stāvus zemāk atkal iesprukt stāva gaitenī. tur ienākot, izmisīgi domāju, cik ļoti man nepieciešama palīdzība, un tad no kādas telpas iznāca sieviete ar sprogainiem matiem, kas turēja galvu rokās saķērusi un pie sevis murmināja pilnīgi visas manas domas. es sapratu, ka viņa ir supervaronis, kas man palīdzēs, un skrēju viņai klāt. mēs iegājām viņas kabinetā, viņas vārdu neatceros, bet zinu, ka tajā bija burty "w" un "y", un viņa man iedeva jaunu apģērbu - īsus, zaļus šortiņus un gliteru krekliņu. es teicu, ka man šis apģērbs šķiet pārlieku uzmanību piesaistošs, un varbūt viņai ir kas cits - tad dabūju zemes toņu jumpsuit. viņa teica, ka palīdzēs man izbēgt, norādīja uz logu un teica, ka jādodas pa to uz priekšu un tad pa kreisi. es atvēru logu, bet tur nekā nebija, tikai koki apkārt ēkai un mēs astotajā stāvā. nolēmu viņai uzticēties un vienkārši lecu uz koku, un man izdevās tajā arī piezemēties, tad pakāpeniski lēkājot pa kokiem nonākt zemē, kur atkal satiku supervaroni, kura izskatījās pārbijusies un teica, ka "i fucked up, they're everywhere, they're going to get us", bet apkārt neviena nebija. bija jau pienācis vakars un bija ļoti tumšs, taču es uzticējos savai redzei un pieņēmu, ka varbūt vienkārši esmu kļūdījusies, un viņa ir nevis supervaronis, bet traka.
devos iekšā ēkā pa pirmajām durvīm, ko varēju atrast, bet nonācu iekšpagalmā, kur atradās bārs un cilvēki ballējās maigu, dzeltenīgu kokos sakārtu gaismiņu pavēnī. panikaini centos atrast ieeju pašā lidostā, un ieraudzīju ansambļa biedrenes L draugu K, kas mani atpazina ļoti pārsteigts - jo zināja, ka mani nolaupījusi teroristu organizācija. viņš teica, ka palīdzēs man nokļūt tur, kur man jābūt, un veda uz lidostas ieeju, tikmēr pa ceļam saradās visi mani ansambļa biedri glītos kostīmos un mēs nonācām zālē, kurā uzstājās kāds koris, un notika kāds vokālais konkurss. biedri man paziņoja, ka tagad mēs šai konkursā piedalīsimies un uzvarēsim, jo galvenā balva ir lidojums mums visiem kopā uz ņujorku, kur es arī būtu drošībā. pamodos, kad mums bija jāiet uz skatuves.
šonakt, piemēram, kaut kā nejauši biju piekritusi strādāt vides ministrijā, un tā rezultātā saņēmusi svētdienas rītā uz mājām piegādātu milzīgu kartona kasti ar "informāciju", kas jāapstrādā, pirms tūliņ uzsākt tur darbu (visu laiku sapnī raudāju par to, ka nesaprotu, kā atrisināšu problēmu, ka joprojām strādāju abās pašreizējās darba vietās, kā atradīšu kādu derīgu aizstājēju), kas sastāvēja no kāda dīvaina A2 formāta dokumenta no "lietuviešu kolēģes", kam bija jābūt paralēli angļu un lietuviešu valodās, bet tā vietā tas bija rakstīts pilnīgā džibrišā, un es neko, neko, neko nesapratu. apsvēru, ka varbūt esmu vienkārši sajukusi prātā, jo vai tad nu ministrija sūtītu tik kroplīgu dokumentu. tad vēl tur bija sapņa vides ministrijas ziemsvētku balles reklāmas plakāts, kurā bija norādīts, ka katram viesim uz to jāsagādā 111 eur vērta dāvana, bet viens no darbiniekiem izlozes kārta saņems ceļojumu 3000eur vērtībā, es nekur nevarēju atrast līgumu, nevarēju uzzināt, cik daudz man maksās vai arī cikos jābūīt darbā, zināju tikai, ka man tur jābūt jau pirmdien un es nevaru atteikt, jo šī ir iespēja, kas rodas tikai vienu reizi mūžā. kad pamodos, biju ļoti, ļoti laimīga, ka tas nebija pa īstam.
naktī no piektdienas uz sestdienu, savukārt, kāda teroristu organizācija sarīkoja uzbrukumu vietai, kurā atrados arī es, un nolaupīja pēc iespējas vairāk cilvēku, lai laboratorijā to ķermeņos audzētu kādu līdzekli pret sarkomu. es tiku iesēdināta mašīnā kopā ar kādu pusaugu meiteni, kas mēģināja man skaidrot, ka šis jau nav tik traki, tikai pieci gadi tavas dzīves - bet viņa nebija sapratusi, ka izaudzēto līdzekli no ķermeņa ekstrahējot, cilvēks mirst. kaut kāda iemesla pēc mums pa ceļam uz laboratoriju bija jānobrauc gar lidostu - laikam lai savāktu teroristu organizācijas līdera māti, kas no kaut kurienes bija atlidojusi. taču viņa māte neatbalstīja šo pasākumu, tādēļ apzināti izraisīja avāriju ar mašīnu, kurā sēdēju, tādējādi dodot man iespēju izbēgt. es zināju, ka, ja man izdodies tikt kādā lidmašīnā un doties uz ārzemēm (biju izdomājusi, ka lidošu uz londonu), es būšu no šī briesmīgā likteņa glābta. taču, kā jau sapņos, es nevarēju īpaši labi vai ātri paskriet - bet es tam atradu lielisku risinājumu, visapkārt bija daudz cilvēku, kā jau lidostā un tās teritorijā, un es stiepu tiem pretī roku, kuru viņi arī saņēma un mani pavilka uz savu pusi, tādējādi ļaujot kā palekties, un uz brīdi kustēties ātrāk. tā es lēkšoju no viena cilvēka pie otra, līdz kamēr nokļuvu lidostā.
nokļuvu rindā it kā uz izlidošanu, bet neredzēju nekādu izeju, tuvojoties tās galam. kad biju rindā pati pirmā, izrādījās, ka tur ir tikai neliels kamīns un tā priekšā čupiņa vēstuļu. aiz manis rindā bija pāris attāli pazīstami cilvēki, redzēju, ka pūlī tālu ir iejukuši daži teroristi un mani meklē. paņēmu vēstules, domājot, ka varbūt tajās būs kādas norādes, redzēju, ka vienu no tām rakstījusi mana IM kolēģe ilze, bet kāds no pazīstamajiem man uzliedza, ka šīs lietas jāatstāj pagātnē, un iemeta kamīnā. tad man paskaidroja, ka tur esot eja, un parādīja, ka siena patiesībā ir gatavota no cieši kopā saliktiem mīksta, sūklim līdzīga materiāla sloksnēm, kuras var tā kā paplest, izveidojot eju, pa kuru var līst. zināju, ka teroristi tuvojas, tādēļ daudz nedomājot metos ejā un līdu uz priekšu, taču sūkļi nespēja noturēt manu svaru, es sāku slīdēt tiem cauri uz leju, un attapos atkal lidostas uzgaidāmajā zālē, turpat, kur biju pašā sākumā. un tur mani sagaidīja pats teroristu organizācijas līderis, kurš bija donalds saterlends (https://en.wikipedia.org/wiki/Donald_S
taču viņš bija mainījies uz labo pusi un izlēmis, ka kaut kas šajā nav pareizi, tādēļ gribēja palīdzēt man izglābties. viņš man iedeva mapi, nokia 3310 un kaut ko, kas izskatījās pēc pases/lidmašīnas biļetes, un teica, lai skrienu. es skrēju arī, pie cilvēka, kas izskatījās kā uz izeju laidējs, viņš apskatīja manu dokumentu, atdeva atpakaļ, un ielaida pa durvīm, pa kurām es nonācu pelēkā betona kāpņutelpā, kas bija diezgan tāda noplukusi, šādi tādi uzraksti uz sienām, skrēju augšā pa kāpnēm, ne par ko nedomājot, tad vienā stāvā iegāju pa durvīm, un nonācu diezgan blīvi cilvēkiem pildītā telpā, daudz mājīgākā, vēl gaiteņi, zāles utt, kā jau lidostās mēdz būt. nolēmu apskatīties savā biļetē, uz kurieni man jādodas, taču izrādijās, ka tas "dokuments", kas man iedots, ir nevis biļete, bet gan kāda veikala reklāmlapiņa, uz kuras ir kāds kodēts vēstījums, kas reklamē iespēju konkursā laimēt lidojumu. sapratu, ka laikam ar šo lapiņu dabūšu biļeti, bet nezināju, kur veikals atrodas. jautāju apkārt esošajiem cilvēkiem, bet viņi visi runāja franciski. es viņiem teicu, ka nerunāju franciski tik labi, lai saprastu visus viņu skaidrojumus, lai vienkārši pasaka man, kurā stāvā ir šis veikals. veikals atradās piektajā stāvā, bet, kad jautāju, kurā stāvā esmu es, izrādījās, ka savā izmisumā esmu uzskrējusi līdz pat desmitajam stāvam. gāju atpakaļ uz pelēko gaiteni un kāpu lejā, bet tikmēr tajā tremjtelpā bija parādījušies teroristi, un man nācās divus stāvus zemāk atkal iesprukt stāva gaitenī. tur ienākot, izmisīgi domāju, cik ļoti man nepieciešama palīdzība, un tad no kādas telpas iznāca sieviete ar sprogainiem matiem, kas turēja galvu rokās saķērusi un pie sevis murmināja pilnīgi visas manas domas. es sapratu, ka viņa ir supervaronis, kas man palīdzēs, un skrēju viņai klāt. mēs iegājām viņas kabinetā, viņas vārdu neatceros, bet zinu, ka tajā bija burty "w" un "y", un viņa man iedeva jaunu apģērbu - īsus, zaļus šortiņus un gliteru krekliņu. es teicu, ka man šis apģērbs šķiet pārlieku uzmanību piesaistošs, un varbūt viņai ir kas cits - tad dabūju zemes toņu jumpsuit. viņa teica, ka palīdzēs man izbēgt, norādīja uz logu un teica, ka jādodas pa to uz priekšu un tad pa kreisi. es atvēru logu, bet tur nekā nebija, tikai koki apkārt ēkai un mēs astotajā stāvā. nolēmu viņai uzticēties un vienkārši lecu uz koku, un man izdevās tajā arī piezemēties, tad pakāpeniski lēkājot pa kokiem nonākt zemē, kur atkal satiku supervaroni, kura izskatījās pārbijusies un teica, ka "i fucked up, they're everywhere, they're going to get us", bet apkārt neviena nebija. bija jau pienācis vakars un bija ļoti tumšs, taču es uzticējos savai redzei un pieņēmu, ka varbūt vienkārši esmu kļūdījusies, un viņa ir nevis supervaronis, bet traka.
devos iekšā ēkā pa pirmajām durvīm, ko varēju atrast, bet nonācu iekšpagalmā, kur atradās bārs un cilvēki ballējās maigu, dzeltenīgu kokos sakārtu gaismiņu pavēnī. panikaini centos atrast ieeju pašā lidostā, un ieraudzīju ansambļa biedrenes L draugu K, kas mani atpazina ļoti pārsteigts - jo zināja, ka mani nolaupījusi teroristu organizācija. viņš teica, ka palīdzēs man nokļūt tur, kur man jābūt, un veda uz lidostas ieeju, tikmēr pa ceļam saradās visi mani ansambļa biedri glītos kostīmos un mēs nonācām zālē, kurā uzstājās kāds koris, un notika kāds vokālais konkurss. biedri man paziņoja, ka tagad mēs šai konkursā piedalīsimies un uzvarēsim, jo galvenā balva ir lidojums mums visiem kopā uz ņujorku, kur es arī būtu drošībā. pamodos, kad mums bija jāiet uz skatuves.
piešņauktā salvete | nošķaudīties